Kas uzvarēja referendumā? Vai saliedētība? Jā! Saliedējās latvieši un saliedējās krievvalodīgie! Katra puse – iekšēji. Par sevi. Par savu taisnību. Lielais piedalījušos skaits pārsteidza pat sociologus.
Kas zaudēja? Postmodernie intelektuāļi, kas politiku uztver kā spēli, PR pasākumu (leļļu dedzināšanas un "balto lapu" akciju rīkotāji).
Ko referendums parādīja? To, ka jēdzieni "tauta" un "dzimtā valoda" nav tukša skaņa, nav kaut kāda margināla un novecojusi parādība. Tie joprojām ir svarīgi. Taču ar šīm vērtībām var manipulēt, radot bīstamas konfrontācijas draudus.
Piederība savai tautai (ko iemieso tās valoda), ģimene, reliģija un ir trīs fundamentāli cilvēka identitātes pamati. Problemātiskāka ir piederība un lojalitāte valstij. It īpaši, ja valstī apvienotas vairākas tautas (valoņi, flāmi - Beļģijā) vai atšķirīgas reliģiskas kopienas (sunnīti, šiīti - Irākā).
Latvijā līdz šim ir izdevies uzturēt apbrīnojamu saticību starp tautām un konfesijām. Latvijā pastāv valodu un kultūru daudzveidība, cieņa starp dažādu tautu parstāvjiem, labas kaimiņattiecības sadzīves līmenī. Un tas ir labs pamats dialogam, kura pirmais asniņš iespējams ir Labas gribas manifests.
Referendums parādīja, ka joprojām nestabila un neskaidra ir pilsoniskās nācijas ideja. Nācijas jēdziens kā tāds ir jaunāks par ģimeni, tautu un reliģiju. Turklāt parasti valstis veidojušās uz vienas pamatnācijas bāzes. Arī latvieši Latvijā tomēr nav viena kopiena citu vidū, bet gan pamatnācija. Savukārt krievi ir cienījama tauta, kuras daļa, pretrunīgu politisku procesu rezultātā, ir nonākusi Latvijā. Tai jāapzinās, kāda ir tās misija šajā zemē: turpināt kultivēt PSRS laikā ieaudzināto paštaisnuma pozīciju vai mēģināt iedzīvoties Latvijas un Eiropas kultūras telpā, kļūstot par tās organisku sastāvdaļu.
Savukārt latviešiem ir jāapzinās, ka krievi šeit paliks, ka viņi ir daļa no Latvijas, turklāt saprotamāki kaimiņi nekā citas no latviešiem daudz atšķirīgākas tautas, kuras globālo procesu rezultātā iespējams parādīsies Latvijā. Izbraukušo pilsoņu vietā.
Balsotāju aktivitāte ārzemēs savukārt parādīja, ka daudziem ekonomiskiem bēgļiem Latvija nav vienaldzīga! Valdībai ir steidzīgi jāīsteno viņu atpakaļ atgriešanās atbalsta politika un jāuzsāk aktīva domu apmaiņa ar šiem cilvēkiem.
Nepieciešams atbalsts arī ģimenēm. Taču pozitīvu pagriezienu demogrāfijā var paveikt vienīgi stipra, uz vērtībām balstīta valsts. Latvija jau nav tikai robežas, armija, valdība un ierēdņi, bet gan valsts cilvēku sirdīs, viņu uzticībā dzimtenei!
Vienlaikus jāapzinās, ka pasaulē izplatās kosmopolītisms, kas popularizē mazāk atbildīgu attieksmi pret savu valsti. Atsevišķi politiķi, arī Latvijā, pat lepojas ar savu mainīgo identitāti. Vakar biju latvietis, rīt krievs, anketā atzīmēju sevi kā dāni. Ar to demonstrējot savu brīvību un neatkarību, iespējams kaunoties par savu izcelsmi, varbūt viņi uzskata, ka piederība tautai traucē mobilitātei globālajā darba tirgū.
Nākamā struktūra (pēc tauta un valsts), kas piedzīvo krīzi un apdraudējumu – ir ģimene. Tās vietā nācis jauns jēdziens: partnerattiecības. Tiesa, lai gan 40 % bērnu dzimst ārpuslaulības pāru kopdzīvē, tomēr, saskaņā ar socioloģisko aptauju, 80 % respondentu Latvijā uzskata laulību un tradicionālo ģimeni par labāko ģimenes modeli. Nemoderni? Jā! Ideālistiski! Tas, ka realitāte ir biedējoši citāda, nemazina tradicionālo vērtību nozīmi. Līdzīgi ir ar "piecīšu" došanu ceļu policistiem, no kuras tomēr atsakamies kļūstot zinošāki par savām pilsoņa tiesībām un pienākumiem. Tās ir mūsu vājības, kuras diemžēl pastāv, taču - jācer, nekad nekļūs par normu. Ģimenes un laulības izpratne - kā vīrieša un sievietes savienība - ir nostiprināta arī Satversmē (tāpat kā latviešu valoda). Bet, cik ilgi vēl?
Demokrātijas vietā vairāk tiek runāts par liberālismu. Radīšanas un radošuma vietā svarīgāka ir patērēšana. Patstāvības vietā propagandē pašpietiekamību, bet tas nav viens un tas pats). Patiesības vietā dominē relatīvisms.
Bet varbūt gadsimtos pārbaudīti jēdzieni un vērtības ir jāatjauno? Un tad viss nostāsies savās vietās! Iecietība iegūs savu patieso nozīmi, ja to papildinās piedošana un cieņa. Nevis tikai paciest savu tuvāko, bet to mīlēt un mēģināt sadarboties, lai kopīgi meklētu patiesību, nevis noslēgtos savā paštaisnumā vai ērtajā, taču bezperspektīvajā, relatīvismā.
Integrācijā ir izdarīts it kā gana daudz, taču bez dziļākas izpratnes par kopīgajām vērtībām!
Saskaņa starp tautām veidosies, ja žurnālisti, tai vietā, lai izpatiktu saviem patērētājiem, uzdrošināsies veidot patiesu dialogu un centīsies atklāt bieži vien skaudro patiesību. Bet tas ir pretrunā ar brīvā tirgus principiem. Jo konkurencē uzvar tie, kuri spēj izpatikt savas auditorijas vairākuma gaumei.
Ko tas nozīmē?
To, ka valstij ir jāiejaucas šajā informācijas tirgū kā aktīvam spēlētājam ar savu mediju politiku. To jādara Nacionālajai plašsaziņas līdzekļu padomei. Nevajag pārgudri spriedelēt par žurnālistikas principiem, bet izveidot tādu mediju, kas krievu valodā analizētu sasāpējušās sabiedrības problēmas, bet no Latvijas valsts un visu Latvijas dzīvojošo cilvēku interešu pozīcijām.
Ar pedagogu un vecāku pūlēm ir par maz. Viņi ir bezspēcīgi masu mediji un masu kultūras spiediena priekšā. Ārpuslaulības attiecības, atkarības, aborti, agresija – parādības, kas agrāk tika nosodītas, patlaban tiek pasniegtas kā dzīves norma – filmās, datorspēlēs, šovos, ziņu pārraidēs un politiskajā propagandā, pat mācību grāmatās.
Vai tad agrāk tās nepastāvēja? Protams, arī senāk tas viss bija, bet sabiedrībai tomēr bija skaidrs, ka tā nevajadzētu būt! Ideāli bija augstāki.
Tā prasību latiņa, ko mēs izvirzām saviem skolēniem skolās, studentiem augstskolās, bērniem ģimenēs, pilsoņiem, politiķiem un žurnālistiem, ir krietni vien zemāka par vidējo. Latvijas attīstība ir atkarīga ne tikai no ekonomikas, finansēm un konsolidācijas, bet arī no ideāliem un vērtībām. Uz to jākoncentrējas tautu un pilsoņu labas sadzīvošanas politikā.