No šīs diskusijas aizgāju ar smagumu sirdī. Kādēļ? Tādēļ, ka grūti veidot konstruktīvu dialogu ar cilvēkiem, kuriem nav ne mazākās vēlēšanās izprast lietas būtību, bet acīs redzams naids.
Ja šādā veidā, tik agresīvi tiks diskutēts un pieprasīta divvalodība, maz cerību, ka minoritātēm radīsies vēlme un motivācija mācīties latviešu valodu. Nav iespējams iegūt cieņu, ja negodā tautu, kultūru un zemi, kurā dzīvo. Šo referenduma ideju var uzskatīt par starpetnisku kūdīšanu. Nekas neliecina par to, ka šīs ļaužu grupas darbība būtu vērsta uz to, lai saliedētu Latvijā dzīvojošās tautas. Jautājums, kādēļ biedrs Lindermans tik pat dedzīgi neaicina savus tautiešus apgūt valsts valodu? Situācija mainīsies, ja krievu tautības ļaudis nebūs jāskubina apgūt valsts valodu, bet paši izjutīs nepieciešamību to zināt un lietot. Tad arī latviešiem nebūs jāuztraucas par valodas nosargāšanu.
Lindermans ir spilgts piemērs arī tam, ka valodas zināšana un brīva tās lietošana negarantē lojalitāti valstij. Viņš un viņam līdzīgi domājoša ļaužu grupa cenšas uzspiest savu viedokli, kas balansē uz nacionālā naida kurināšanas robežas. Kādēļ? Kas traucē šiem ļaudīm lietot savu valodu mājās, ar draugiem, kas traucē kopt un attīstīt savas tradīcijas un kultūru, un tai pašā laikā būt lojāliem pret valsti, kurā dzīvo un pret zemi, pa kuru staigā.
Izteiktie saukļi par krievu tautas diskrimināciju ir absurds. Gluži otrādi, dažkārt tieši latviešiem nākas piedzīvot diskrimināciju. Proti, tiekoties ar iedzīvotājiem, bieži nākas uzklausīt stāstus par to, ka kontaktēties valsts valodā ar pārdevēju, amatnieku, kaimiņiem nav iespējams. Ir stāsti par to, ka tieši tādēļ, ka jauniešu krievu valodas prasme ir vāja (bet pārvalda angļu, vācu), viņiem darbs atsevišķos uzņēmumos ir nesasniedzams. Šī situācija pazemo un sāp. Par kādu diskrimināciju var būt runa? Kurš tad īstenībā ir diskriminēts, ja Latvijā valsts valodā sazināties dažiem ir nepārvarams šķērslis.
Mums jau vēsturē ir pieredze, mēs zinām, kas notika tad, kad bija divvalodība - latvieši runāja krieviski, bet krievi - latviski pat necentās. Mēs nedrīkstam atkārtoti pie šādas situācijas atgriezties. Jebkurai citai Latvijas etniskajai grupai ir iespējama nākotne bez Latvijas, bet latviešiem tādas nav. Tā ir būtiska atšķirība. Latviešu valoda ir Latvijas pamatvērtība, identitātes pamats.
Tas, cik nozīmīga katram no mums ir sava valsts, atkarīgs no tā, cik dziļi sirdī nesam šo svēto mīlestību, cik gribam būt atbildīgi par to, cik svarīgas mums nacionālās kultūras vērtības. Lai allaž paturam prātā savus senčus, kas ar cerībām un sapņiem, ar smagu darbu un sīvām kaujām izcīnīja Latvijas brīvību.
Referendums būs mūsu saliedētības pārbaude. Tas būs balsojums ne tikai pret divvalodību, tā būs pārliecības paušana un ziņa visai pasaulei. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga daudzkārt norādījusi: "Referendumā ir jāparāda proporcija starp tiem, kas ir gatavi atņemt latviešu valodai sūri grūti iekaroto stāvokli un tiesības Latvijā, un cik ir tādu, kas to uzskata par pilnīgi nepieņemamu."
Mēs esam stipra tauta un kopīgi spējam izdarīt nozīmīgas lietas, to pierādījām barikāžu laikā, kad bijām izvēles priekšā - uzvarēt vai zaudēt. Latviešu valoda ir tikpat svarīga kā neatkarība. Tas ir mūsu goda un pašapziņas jautājums.
Aicinu visu tautību Latvijas iedzīvotājus - ja šī valsts ir tavas mājas, tad latviešu valoda ir tavs gods, tādēļ nepaliec mājās, neesi vienaldzīgs un balso pret krievu valodas oficiālo statusu! Lai jūs iedvesmo Jura Alunāna vārdi: "Patiesa mīlestība pret savu zemi nav iedomājama bez mīlestības pret savu valodu. Turiet jūs, latvieši, savu valodu godā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās."
* publicētais materiāls nav rediģēts [red.]