Viens jauks atklājums man bija par Latvijas cilvēku mentālo veselību. Kad Vecgada vakarā centos skatīties Latvijas pirmās televīzijas programmu «Blaumaņa noskaņās», nevarēju saprast - es vienīgais tāds īgņa, kam tā liekas pazemojoša ņirgāšanās par svētku jūtīs esošu skatītāju, nerunājot nemaz par nabaga Blaumani (nu ko viņš tik sliktu mums ir pāri darījis!). Bet, paldies dievam, kad pēc tam palasīju sociālajos tīklos un citās interneta lapās daudzos jo daudzos citu skatītāju komentārus, nomierinājos - gan man, gan vairākumam latviešu ar galvu viss ir kārtībā. Protams, jautājums paliek - kas notiek mūsu valsts pirmajā televīzijā? Nu lai intelektuāļi Dimants un Grūbe par to galvu lauza, bet vienu gan var teikt - tie mūsu attālās Latgales reģioni, kas Latvijas Televīziju nemaz neredz, šajā Vecgada vakarā bija tikai ieguvēji - vismaz tas nesabojāja apetīti pie svētku galda. Godīgi sakot, nezinu, kas ir sliktāks - ar fonogrammu dziedošais Filips Kirkorovs vai Ģirts Ķesteris, kurš, vārstot muti pie Koena dziesmas, «kairi» izģērbjas.
Šajā gada nogalē piedzīvoju vēl vienu atklājumu. Līdz šim naivi domāju, ka ikgadējā Latvijas lepnuma galvenie varoņi ir tie Latvijas ļaudis, kas ar savu pašaizliedzīgo rīcību - kurš - glābjot slīkstošo, kurš - audzinot grūtos apstākļos lielu bērnu saimi, kurš - rūpējoties par dzīvniekiem vai vēl kā citādi - ir izpelnījušies līdzcilvēku cieņu un apbrīnu. Taču nekā. Izrādījās, ka galvenā ir Vaira Vīķe-Freiberga, kuras neiecelšana par Latvijas lepnuma patronesi nav ne mazāk, ne vairāk kā Latvijas demokrātijas apdraudējums. Interesanti, vai patiešām Vaira Vīķe-Freiberga no sirds domā, ka Latvijas oligarhi, kuru melno roku viņa netieši piesauc, vēl aizvien ir ļoti norūpējušies par viņu? Jā, vēl svarīgas izrādījās Valsts prezidenta Andra Bērziņa «attiecības» ar TV3. Un «neskaidrības» prezidenta kancelejā, kāda tad loma būtu pašreizējam prezidentam un kāda - eksprezidentei. Vienu vārdu sakot, kā tajā Labvēlīgā tipa dziesmā - «bet kurš tad mūsu mežā galvenais?». Kurš tas čiekurs, egles dēls.
Vecgada vakarā saklausījām vēl vienu atklāsmi. Savā uzrunā Ministru prezidents Valdis Dombrovskis paziņoja, ka Latvija tikai tad būs veiksmes stāsts, kad katrs Latvijas iedzīvotājs to sajutīs kā savu veiksmes stāstu. Un ka ar slavēšanu no ārzemēm, kuras nemaz netrūkstot, esot stipri par maz. Varētu, protams, paironizēt par šādu pēkšņu premjera atklājumu - urrā, mūs ir pamanījuši! Tomēr gribētos būt gadumijas noskaņās tādam labticīgam. Varbūt tas patiešām varētu nozīmēt zināmas valdības politikas akcentu maiņas. Nekas, ka varbūt tas saistīts ar pašvaldību vēlēšanām - vēlēšanas jau tam ir domātas, lai politiķi atcerētos par «mazo cilvēku». Varbūt patiešām laiks izbeigt to makroekonomisko rādītāju fetišizēšanu un tā nopietni pievērsties tam, kā veiksmes stāsts izskatās vienas latviešu mājsaimniecības robežās. Turklāt atceroties, ka ne tikai uzņēmējam vai bankas darbiniekam jāspēj pabarot savu ģimeni un kaut cik cienīgi izskolot savus bērnus, bet arī ugunsdzēsējam, skolotājam, medmāsai… Un atcerēties, ka frāzi - pats vainīgs - var teikt ģimenes locekļi cits citam vai labākajā gadījumā kolēģi. Bet ne valdība savas valsts ļaudīm. Labklājības ministre Ilze Viņķele šonedēļ ir izteikusies, ka Latvijas situācija ir unikāla ar to, ka nabadzības riskam ir pakļauti daudzi strādājošie cilvēki. Tas parāda, ka ne jau tikai pabalstu sistēmas ačgārnība ir tā, kas cilvēkus notur pabalstu «slazdos», bet arī ne pārāk lielais entuziasms mainīt vienu nabadzību pret citu. Būt strādājošam nabagam ir kaut kā pazemojošāk. Starp citu, arī runājot ar sabiedrību par eiro ieviešanu, valdībai būtu vairāk «jāpiezemējas». Mums tuvāk. Nu, piemēram, nerunāt tik daudz par to, kā atvieglināsies valsts kopējā parāda apkalpošana, cik pastāstīt, kas notiks ar ierindas Māra Mušiņa kredītiem un to atmaksāšanas procentiem…
Tāpēc, kā jau jauna gada sākumam pienākas, cerēsim uz labu pavērsienu. Arī uz mūsu «ūdens čūsku» - tādu brillītēs, ar omulīgi apaļiem vaigiem. Jo, ja paskatāmies uz politisko ainavu, acīmredzams - nu esam tam Dombrovskim šobrīd pielaulāti - patīk mums tas vai nepatīk. Pārāk daudzi un daudzkur grib, lai eiro Latvijā tiktu ieviests, un tāpēc līdz 2014. gada janvārim neviens viņu projām nelaidīs. Var teikt - tāda ģeopolitiska nolemtība.
Atliek cerēt, ka Valda Dombrovska runa Vecgada vakarā nebija tikai mehāniski no displeja nolasīts teksts, ko sarakstījuši izmanīgi PR speciālisti. Esam gana pacietīgi bijuši un esam pelnījuši, ka šis nu jau atnākušais gads ir labāks par iepriekšējo. Un nevis labāks Briseles konverģences ziņojumos vai SVF biļetenos, vai kāda respektabla aizjūras preses izdevuma slejās - bet uz mūsu katra galda. Dzeja ir laba lieta, bet kaut kā to prozu arī gribas.