Šonedēļ pat kādā tvitera komentārā izlasīju - par NAP katram idiotam esot savs viedoklis neatkarīgi no tā, vai viņš to lasījis vai ne. Nezinu, vai piederu pie tiem idiotiem, bet es saņēmos un izlasīju gan to un ar dažām domām gribētu padalīties. Protams, ne jau par visu plāna laukumu, tas būtu daudzu komentāru vērts.
Pirmkārt, laikam sagādāšu kādam vilšanos, bet šoreiz brīvās preses pārstāvim piedienoša ironizēšana un izņirgāšanās izpaliks. Plāna veidošanā patiešām, šķiet, liels analītisks darbs ieguldīts, un ir ļoti piestrādāts, lai tajā nebūtu ūdens vai sapņainu deklarāciju. Ir daudz matemātikas, kurai, manuprāt, Raiņa un Mauriņas citāti nebūt netraucē. Nezinu, vai tas ir Pārresoru koordinācijas centra vadītāja Mārtiņa Krieviņa un viņa komandas nopelns vai ministriju nopelns (man aizdomas, ka ne), bet reāli ir tapis plāna projekts, par kuru ir ko runāt, protams, ar iespēju gan piekrist, gan nepiekrist atsevišķiem tā uzstādījumiem. Jo vistrakākie ir plāni, kuros viss it kā ir pareizi, kuros viss ir visiem, bet…
Otrkārt, es nepiekrītu arī tiem, kuri ironizē par tāda plāna nepieciešamību kā tādu. Piemēram, Dienas slejās Jurģis Liepnieks saka, vai mēs esam dzirdējuši, ka tāds nacionālās attīstības plāns būtu ASV vai Lielbritānijai (ar Vāciju gan vairs nav tik vienkārši, jo tās atjaunošanai pēc kara bija Māršala un Adenauera plāns, arī Spānijā pēc Franko režīma krišanas bija zināms vispārnacionāls plāns). Te tomēr jāņem vērā, ka ASV un Lielbritānijā ir nostabilizējusies politiskā sistēma, kurā valsti pamīšus pārvalda partijas ar sen iedibinātām ideoloģiskajām tradīcijām, kas arī nodrošina loģisku valsts attīstības pēctecību. Latvijā partiju sistēma vēl ir bērnu autiņos, katras jaunas vēlēšanas vēl var draudēt ar kaut kādiem brīnumiem. Tāpēc mēģinājums formulēt tādu kā stratēģisku gultni valsts attīstībai ir noteikti apsveicams un pat nepieciešams. Turklāt savu iekšējo gultni, jo līdz šim esam spējuši vienoties tikai par ārējām pieturām - iestāšanās ES, NATO, tagad - eirozonā.
Taču šeit ir arī pirmās grūtības. NAP kļūs par tādu ilgāka termiņa politikas gultni (nevis par papīru, ko nākamajās vēlēšanās uzvarējušie var viegli iestumt tālākajā atvilktnē, it sevišķi rakstot savas valsts budžeta versijas) tikai tad, ja plāns iegūst ne tikai pie varas esošo partiju saskaņojumu, bet arī ar pārliecinošu konsensu tiek apzināti akceptēts Latvijas sabiedrības vairākumā (vai arī mēs ieceļam Mārtiņu Krieviņu par premjeru uz tuvākajiem 15 gadiem). Šajā sakarā mani nedaudz mulsina tās tikai 30 dienas, kas ir paredzētas sabiedriskajai apspriešanai. Es jau pat nesapņoju, ka pirms valdības sēdes plānu varētu apspriest ne tikai valdošās koalīcijas padomē, bet arī starp visām Saeimā pārstāvētām frakcijām. Neesmu tik naivs, lai nesaprastu, ka partiju savstarpējā greizsirdība tad varētu plānu nogremdēt diskusiju bezgalībā. Bet ar sabiedrību gan lietas būtu nopietni jāizrunā, jo kas gan cits, ja ne Latvijas vēlētājs būs tas sargsuns, kas uzraudzīs turpmāko politiķu maiņu lojalitāti šim plānam. Un šajā izrunāšanā, es baidos, ar Krieviņa paša spēkiem var nepietikt. Vai valdībai ir izstrādāts noteikts komunikācijas plāns, kā šajās 30 dienās runāt ar sabiedrību, kā izmantot masu saziņas līdzekļus, vai arī tas reducējas uz NAP publiskošanu internetā un aicinājumu - zvaniet, ja jums kaut kas nav skaidrs. Un mēs atbildēsim… ja pašiem būs skaidrs (vai arī - zvaniet Krieviņam, kā jau notika šajās dienās, kad Dienas žurnālisti sāka mēģināt interesēties par atsevišķām publicētā plāna detaļām).
Un vēl, ja domājam par saprotošu un apzinātu plāna akceptēšanu no sabiedrības puses. Pašreizējā veidolā tas tomēr ir mazliet par daudz tehnokrātisks (kādam varbūt tam arī sākotnēji vajadzētu būt). Būtu tas jāpadara mazliet…cilvēciskāks, it sevišķi, ja runājam par izvirzīto mērķu sasniegšanas rādītājiem. Piemēram, sadaļā Cienīgs darbs, kas daudzus noteikti varētu interesēt, ir stipri par maz, ja mēs, nepaskaidrojot, ko nozīmē un kā veidojas «ekonomiskās spriedzes indekss» vai «nabadzības riska indekss», lepni norādām tos kā vienu no mērķa sasniegšanas rādītājiem. Līdz ar to nav iespējams arī novērtēt rādītāja skaitļus - tie ir lieli, mazi, drosmīgi vai pieticīgi. Un tad par vienīgo skaitli, ko katrs skaidri uztver, paliek vidējās nodarbināto bruto algas pieaugums - 2% līdz 2014. gadam (tālākiem gadiem tas nav minēts), un, jāatzīst, šis skaitlis viens pats par sevi nemaz tik iedvesmojošs neizskatās.
Varbūt izpelnīšos ekonomikas gudrinieka nievas, bet man žēl, ka no pēdējās plāna redakcijas pazudusi sadaļa par Bērziņu ģimeni. Varbūt ne tieši tādā formā, bet pie tā būtu jāatgriežas. Jo politiķi nāk un iet, bet Bērziņi paliek. Nu, vismaz mēs gribētu, lai Bērziņi paliek. Latvijā.