Bet nu tomēr. Latvijas aizgājušā gada statistika ir - 11 tūkstoši abortu uz 19 tūkstošiem jaundzimušo. Kaut kā neomulīgi. Un politiskajā vidē Nacionālās apvienības deputāta Imanta Parādnieka vadībā diezgan pretrunīgi ir uzsāktas debates par abortu jautājumiem, tāpēc dažas piezīmes šajā jautājumā gribas izteikt.
Sākumā tomēr lieku reizi gribētos uzsvērt dažas, manuprāt, neapstrīdamas patiesības. Pirmkārt, aborti nav aizliedzami un to procedūrai jābūt stingri juridiski un medicīniski reglamentētai (nu kaut vai tāpēc, lai izvairītos no šī procesa kriminalizācijas, no pagrīdes abortiem). Otrkārt, protams, galīgais lēmums par abortu likuma un medicīnas noteikumu ietvaros jāizdara sievietei. Un, treškārt, es neuzskatu, ka ir pareizi runāt par abortiem kā par demogrāfisko problēmu sastāvdaļu, jo sieviete nav dzemdēšanas mašīna un bērnu ražošanas rīks.
Un tomēr par dažām lietām ir vērts aizdomāties. Kādos apstākļos sieviete izdara savu izvēli. Cik šī izvēle ir pārdomāta, un cik tas ir izmisums. Izmisums, kas nebūt nav labākais padomdevējs tādas izvēles izdarīšanā, kura vēlāk jānožēlo. Aborts tomēr ir operācija, pretdabiska iejaukšanās sievietes ķermenī no ārpuses.
Šajā sakarā mani nedaudz mulsina, ka pārlieku aktīvas sieviešu tiesību aizsardzes tik ļoti kultivē tēzi, ka aborts ir sievietes un tikai pašas sievietes problēma (sieviete taču neesot kaut kāds vīrieša piedēklis! - dzirdējām televīzijā). Īstenībā šī ir ļoti ērta pozīcija tiem vīriešiem (kas rakstāmi ar mazo burtu), kuri pēc bezatbildīgas rīcības dzimumattiecību laikā un nevēlamas grūtniecības iestāšanās tā arī sievietei pasaka - tā ir tava problēma, tiec ar to galā pati. Jo ar abortu beigušās grūtniecības krīzes autori tomēr ir divi - gan vīrietis, gan sieviete. Un iestājas pat tāds apburtais loks - jo vairāk aborti tiek definēti kā tikai sievietes pašas problēma, jo vairāk arī vīrieti tas provocē nepiedomāt pie izsargāšanās dzimumattiecību laikā. Kā saka - tā jau vairs nebūs mana problēma. Bet, manuprāt, saistībā ar visu šo jautājumu akcents ir jāliek nevis uz izvairīšnos no aborta, bet uz izvairīšanos no nevēlamas grūtniecības, kam aborts jau ir tikai sekas. Un te nu vīrietim ir pilna līdzatbildība, un, ja mēs nevaram (bet varbūt varam?) to kaut kā definēt juridiski, tad vismaz skaidri morāli gan.
Starp citu, arī valstij tā ir samērā ērta pozīcija - lai sieviete pati tiek ar to galā. Cik no valsts puses ir darīts, lai nevēlamas grūtniecības situācijā nonākusi sieviete vismaz apzinās aborta alternatīvas? Piemēram, vai un cik lielā mērā ir sajūgta uz bērnu adopciju gaidošo rinda ar tām sievietēm, kas vēl ir izšķiršanās procesā par abortu? Galu galā, vai viss iespējamais ir darīts, lai tikai vienatnes izmisums nebūtu padomnieks šī lēmuma pieņemšanā?