Es nezinu, vai tur ir kāda savstarpēja saspēle, bet arī Einara Repšes vadītā «pagaidām vēl ne-partija» Latvijas attīstībainesen nāca klajā ar virkni priekšlikumiem par izmaiņām valsts pārvaldē, kuru virziens ir līdzīgs - nostiprināt izpildvaru.
Viens no biedrības priekšlikumiem ir - Saeima apstiprina premjeru un viņa deklarāciju, bet ministrus ieceļ un atlaiž tikai pats valdības vadītājs. Turklāt ieceļ ministrus, saskaņojot to kandidatūras ar Valsts prezidentu (kuru tiek piedāvāts turpmāk ievēlēt ar divu trešdaļu Saeimas deputātu balsīm). Šeit dažas problēmas. Pirmkārt - kas notiek, ja premjers nevar ar Valsts prezidentu nu nekādi vienoties par kaut kādu kandidatūru? Bet ir vēl cita problēma. Labi, premjers varēs iecelt un, galvenais, atlaist kādu ministru, nesaskaņojot to ar koalīcijas partneriem. Bet vai viņš to neskaņos pats ar savu partiju? Nedomāju viss. Un tad nu sanāks, ka, neskatoties uz to, ka ir koalīcijas valdība, faktiski ir tikai viena varas partija. Tas labi strādā valstīs, kurās faktiski ir divpartiju sistēma, proti, koalīciju veido viena pamatpartija plus kāds mazs kriksītis no kādas partnerpartijas (piemēram, Lielbritānijā šobrīd - konservatīvie plus samērā nīkulīgie liberāldemokrāti…). Bet Latvijā? Ja premjera partija Saeimā ir pārstāvēta gandrīz tikpat daudz, cik tās koalīcijas partneris, un premjera partija kopumā ir mazākumā koalīcijā?
Tad pastāv pietiekams risks, ka parlamenta vairākums «kļūst destruktīvs». Laikam jau priekšlikumu autori paši to labi apzinās, tāpēc tieši šādam, viņu pašu vārdiem runājot, «vairākuma destruktīvisma» gadījumam viņi ir paredzējuši premjeram dot tiesības pirms termiņa atlaist Saeimu un izsludināt ārkārtas vēlēšanas. Šis nu ir ļoti radikāls priekšlikums. Varbūt tajā ir savs racionāls kodols. Taču… es neesmu pārliecināts, ka Latvijas sabiedrība tās pašreizējā demokrātisko tradīciju attīstības pakāpē tam ir gatava. Kamēr vēl aizvien uz katrām vēlēšanām mums uzrodas jaunas partijas un jauni laimes solītāji un, galvenais, vēlētāji ātri iemīlas un ātri viļas, šāds politiskā karuseļa veids var kļūt arī par murgu.
Protams, par šiem priekšlikumiem var debatēt. Un tomēr - tie visi būs tikai tādi ielāpi, kuri paši par sevi nestrādās, ja nebūs politiskā pamata - stabilas un prognozējamas stipru partiju sistēmas - un aiz izpildvaras un premjera nestāvēs spēcīga un pārstāvnieciska partija (starp citu, tiem, kas sajūsminās par autoritāru režīmu «efektivitāti», gribu atgādināt, ka arī tur parasti pamatā ir kāda partija, lai arī varbūt vienīgā).
Un vēl. Gan Valsts prezidentam, gan Edgaram Jaunupam, kurš prezentēja Latvijas attīstībai priekšlikumus, ļoti nepatīk vārds «saskaņot». Jaunups saka, ka vajadzētu attiekties no pašreizējā Latvijas Satversmē iestrādātā saskaņošanas principa un nomainīt to ar sacensības principu. Te nu es gribētu pastrīdēties. Ja runājam par uzņēmējdarbību, te varbūt sacensība ir pamatelements. Bet valsts tomēr ir viens liels koplīgums. Valsts - tā ir saskaņošana pēc savas būtības. It sevišķi jau nu demokrātijā. Protams, šī dažādo interešu saskaņošana ir viena nogurdinoša lieta. Bet par šī darbiņa nedarīšanu var nākties maksāt augstu cenu. Var sāpīgi pakrist it kā uz sīkumu - kā Turcijā premjers Erdogans paklupa uz Stambulas pilsētas parku. Biedrības Latvijas attīstībai prezentācijā ar tādu lielu jūsmību tika pieminēts Francijas prezidents Šarls De Golls. Bet, par viņu runājot, nevar nepieminēt arī viņa valdīšanas beigu posmu, kad Francija 1968. gada maijā gandrīz nokļuva uz pilsoņu kara robežas un Parīzes ielās bija barikādes, bet de Golls, pa kluso aizbēdzis uz Bādenbādeni Vācijā, tur slepeni apspriedās ar franču ģenerāļiem par armijas izmantošanu nemieru apspiešanai...
Valsts nevar pastāvēt bez iekšējiem saskaņošanas mehānismiem. Politikā tāpēc pastāv partijas, lai pirmā līmeņa saskaņošana notiktu vienas partijas ietvaros, bet otrā līmeņa - starp partijām. Un tad partiju kopdarbība vēl jāskaņo ar sabiedriskajām grupām kopumā. Ķēpīgi? Jā, bet prakse rāda, ka tikai tādas saskaņošanas mokas nodrošina ilgtermiņa politiku.
Piemērs tam nav tālu jāmeklē arī tepat Latvijā. Bija mums viens politiķis - Roberts Ķīlis -, kurš nemīlēja lietas saskaņot ar citiem, dažkārt likās - pat pats ar sevi. Kur šobrīd ir Ķīlis? Savukārt daudzi sūkstās, ka Valdis Dombrovskis esot «pārsaskaņošanas» premjers. Bet smejies vai raudi - gala beigās viņš ir ilgspēlējošākais Latvijas premjers. Nekas nenotiekot? Nu kā skatās. Savu mērķi - ievilkt Latviju aiz ausīm eirozonā - Dombrovskis būs izpildījis. Arī tāpēc, ka viņš ļoti labi māk filtrēt, kuras ir būtiskākās lietas un kuras ir tās, par kurām var mesties saskaņošanas dancī.