Diemžēl man jāsaka, ka tamlīdzīgas valsts kontrolieres uzstāšanās vairs sen nevienu nepārsteidz. Lai cik tas bēdīgi nebūtu, bet aizvien vairāk tas sāk atgādināt pasaku par ganuzēnu, kurš kliedz - «vilki aitās», bet neviens vairs tam sevišķu uzmanību nepievērš. To labi ilustrē arī tajās pašās 900 sekundēs paustais valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas sašutums par Finanšu ministrijas atalgojuma sistēmas negodīgumu un reakcijas trūkumu uz valsts kontroles jau iepriekš norādītajām nepilnībām. Tā nedrīkstot būt, ka ministrija, kas citiem liek skaitīt un taupīt katru santīmu, ar pašas darbinieku algām izrīkojas visai vaļīgi. Var jau būt, ka tā nedrīkst būt, bet nez kāpēc ir sajūta, ka atkārtots valsts kontrolieres norādījums tāpat neko nemainīs. Arī daudzi citi no iepriekšējiem skaļajiem valsts kontroles paziņojumiem kaut kā klusi «sasūkušies smiltīs.» Bet rūgtums kā tajā anekdotē par it kā nozagtajām karotītēm, rūgtums jau iedzīvotāju sirdīs paliek.
Bet var jau būt, ka tieši tāds ir Ingunas Sudrabas apzināts vai neapzināts mērķis. Jo citādi loģika prasītu, ka valsts kontrole enerģiski klauvētu pie Saeimas durvīm un rosinātu tādas izmaiņas likumdošanā, kuru rezultātā valsts kontrole vairs nebūtu tādas bada dzeguzes situācijā. Cita lieta, ja tā ir politika. Valsts kontroliere gada beigās sākšot nopietni domāt par savu turpmāko darbību un neizslēdz iespēju arī iesaistīties politikā, jo vēlas «uz pozitīvo pusi izmainīt apkārtējo vidi un valsti, kurā dzīvojam» - tajā pašā LNT raidījumā 900 sekundes sacīja Sudraba. «Es ļoti gribu, lai varētu darīt pēc iespējas vairāk savai zemei. Gribu darīt tā, lai izmainītu vidi, kurā mēs dzīvojam,» viņa paziņoja. Un tas, protams, nav pirmais mājiens par Ingunas Sudrabas iespējamu iesaistīšanos politikā, un, ja tādi ir nolūki, tad, protams, nemitīga, kaut arī bieži neauglīga kritika par «vidi» ir ļoti parocīga
Tā kā, ja runājam par tēliem, tad vēl viens attiecināms uz Ingunu Sudrabu. Viņa ir kā tā bise, kas karājas pie sienas uz skatuves. Šajā gadījumā - uz Latvijas politiskās skatuves sienas. Visi zina, ka tā neizbēgami agri vai vēlu šaus, un visi ar azartu zīlē, kurš to pirmais paķers rokās.
Un kurš to iemanīsies izdarīt, varbūt arī būs brangais ieguvējs. Jo tā liga ar laimes lāča meklējumiem tā īsti mūsu sabiedrībā vēl nav pārslimota.