Jūs aizejiet no ministru amata, vismaz publiski skaidrojot– lai mazinātu spriedzi koalīcijā. Vai variet to komentēt sīkāk?
Ja mēs raugāmies uz pēdējiem balsojumiem Saeimā dažādos jautājumos, mēs redzam, ka ir bijuši balsojumi, kur koalīcija nebalso kopā. Iepriekšējā gada laikā četras reizes ir bijuši balsojumi valdībā. Lēmumu pieņemšana ar pārbalsošanu. Tas īsti nav normāli. Koalīcija nav spējusi vienoties par kopējo nostāju. Tas man ir signāls, ka koalīcijai vajag vēlreiz aprunāties, saprast savu misiju un mērķus šajā situācijā. Zināmā mērā restartēties lai ietu tālāk.
Vai jums šķiet, ka jūs tajā bijāt traucēklis?
Nu, nē, bet katrā gadījumā es uzskatu, ka vairāk nevaru palīdzēt koalīcijai un premjeram. Jo arī jautājumi, kas bija manis ierosināti, tas pats atalgojuma jautājums, tas pēkšņi vairs neguva atbalstu, lai gan koalīcija sākumā piekrita. Neguva atbalstu ne koalīcijā, ne opozīcijā. Protams, tas jautājums tagad tiks Saeimā diskutēts, un būs kaut kāds progress. Vismaz es ceru. Tas ir nepieciešams, palielināt atalgojumu vismaz tām kapitālsabiedrībām, kur pārvalda miljardus vērtus aktīvus.
Ar kādiem ministriem jums vislabāk sapasēja?
Domāju, ka tā vai citādi ķīmija izveidojās ar premjeru. Sanāca tā, ka šajā valdībā ir viens mans grupasbiedrs un viens studiju biedrs. Roberts Ķīlis, ar ko kopā studējām filozfiju. Atis Pabriks, ar kuru arī studējām kopā. Edgars Rinkēvičs. Tad es, protams, gribu teikt, ka pozitīvu iespaidu atstāja Ilze Vinķele. Arī ar visiem pārējiem kolēģiem.
Jūsu vēlējums par koalīcijas restartēšanos ir optimistisks. Mēs ikdienā redzam citādus signālus, kaut vai valsts kontroliera vēlēšanas...
Viens no iemesliem, kādēļ arī es atkāpjos, ir, ka es vairs nevaru palīdzēt ne koalīcijai, ne opozīcijai. Viņiem ir jātiek galā. Kā es jau lietoju analoģiju, kuru ASV lieto attiecībā pret Eiropu. Ar koalīciju situācija ir līdzīga. Amerikāņi saka: kam jāzvana uz Eiropu, lai uzzinātu Eiropas viedokli? Iedodiet mums vienu telefona numuru. Es pieļauju, ka valdošjai koalīcijai iekšēji nav skaidrs, kam jāzvana, lai mēs uzzinātu koalīcijas viedokli. Tam vajadzētu būt premjeram... Un premjeram ir visas iespējas sapurināt koalīciju.
Vai Dombrovskis jau nav saguris no visa tā?
Ja Mozum desmit baušļus, kas viņam tika iedoti no Dieva, vajadzētu dabūt cauri mūsu esošjai koalīcijas padomei un vēl Saiemā visos trijos lasījumos...nezinu, vai mums šodien būtu tie baušļi. Bet Dombrovskim līdz šim tas kaut kā ir izdevies, kaut tas ir ārprātīgi smags darbs. Ar reformu plānu viņš ved valsti laukā no krīzes, vedot Latviju uz eirozonu un Eiropas kodolu. Koalīcijai būtu viņs jātabalsta. Un arī opozīcijai. Šobrīd es neredzu alternatīvu Valdim Dombrovskim.
Jūs teicāt, ka nācāt, lai palīdzētu valdībai. Vai jūs būtu, tāpat kā Mārtiņš Bondars, ar mieru sakārtot kādu partiju?
Mārtiņš noteikti neapvainosies, ja es teikšu: varbūt ne tāpat kā Bondars. Un ļoti labi, ka viņš mēģināja. Žēl, ka viņa un Reformu partijas liktenis nesatikās. Latvijas valdība no tā zaudēja. Bet nav manu mērķu iesaistīties politikā.
(Visu interviju ar demisionējušo satiksmes ministru Aivi Roni lasiet 21.janvāra laikrakstā Diena)