Šadurskis: Kāpēc izliekamies nesaprotam savienoto trauku principu?

Turklāt ikviens izārstēts pacients, kas turpina darbu, rada pievienoto vērtību un maksā nodokļus valsts budžetā, nevis dzīvo no dažādiem sociālā budžeta tēriņiem. Arī Eiropas Komisija ir definējusi, ka valsts izmaksu sloga palielināšanās, ko rada saslimstība, invaliditāte un ierobežota funkcionalitāte, kas izriet no sabiedrības novecošanās, ir viena no galvenajām turpmāko gadu problēmām, kas jārisina katrai valstij patstāvīgi. 

Papildu finansējums šobrīd vajadzīgs daudzām saslimšanām. Īpaši akūts  minētais jautājums ir reimatisko un muskoloskeletālās sistēmas slimību pacientiem,  kuriem budžeta grozījumi ļautu saņemt zāles, pēc kurām smagāko šīs saslimstības diagnožu pacienti stāv rindā. Atgādināšu, ka ierobežotās kustības un līdz ar to darbaspējas samazina dzīves kvalitāti aptuveni 25% Latvijas iedzīvotājiem. Tieši šīs slimības Latvijā veido 46% no visām arodslimībām. 

Turklāt šo slimību izplatība dramatiski pieaug, sabiedrībai novecojoties. Reimatisko un muskoloskeletālo slimību radītie zaudējumi Latvijā tiek lēsti līdz 254,5 miljoniem latu katru gadu, ieskaitot tiešos veselības aprūpes un sociālās aprūpes izdevumus, kā arī neradīto pievienoto vērtību.  

Politiskas diskusijas par to, ka nepieciešamas konsekventas investīcijas tieši veselības profilaksē un ārstniecībā, apzinoties, ka valsts izdevumu samazināšanās no sociālā budžeta būs tikai tālā nākotnē, ir ļoti liels izaicinājums. Jo šodienas vajadzības ir vieglāk pamanāmas, nekā ieguvumi nākotnē. Diemžēl atkal budžets tiek uzlūkots  viena resora ietvaros, ignorējot veselības politikas ietekmi uz visiem pārējiem sociāli ekonomiskajiem procesiem. Tas vairs neatbilst modernas ES dalībvalsts funkcionēšanas veidam. Laiks un nauda ir relatīvi lielumi, ja runājam par ilgtermiņa ieguvumiem.