KNAB paskaidro, ka likuma izpratnē viņa nav ne Sprūdža radiniece, ne darījumu partnere. Turklāt nav konstatēti fakti, ka naudas balvas piešķiršana draudzenei būtu ietekmējusi vai varējusi ietekmēt Sprūdža "personiskās vai mantiskās intereses". Tas, ka ministrs piešķir prēmiju savai mīļākajai, Latvijas Republikas likuma izpratnē nav nekāds interešu konflikts. Šis skaidrojums ir interesants ar to, ka iespējamās ministra seksuālās intereses, pēc KNAB domām, nav "personiskās intereses". Bet, protams, mēs neviens, kā saka, ar sveci klāt stāvējuši neesam un pierādīt neko nevaram.
Iespējams, no likuma uzraudzības viedokļa KNAB ir pilnīga taisnība. Mēs varam runāt par morālu vai ētisku pārkāpumu, bet tas nav nekas nelikumīgs. Savukārt, ja Kristīna Pelša būtu Sprūdža sieva vai māsa, - tad būtu nelikumīgs. Tātad tas pats cilvēks, tā pati situācija, tikai juridiskais stāvoklis cits, un - hop! - tas, kas ir pārkāpums, nav pārkāpums, un otrādi.
Šis gadījums spilgti atsedz tā saucamo interešu novēršanas likumu formālismu un deklaratīvo raksturu. Mums, latviešiem, - par laimi vai diemžēl - nemaz nav tik ļoti raksturīgs nepotisms jeb radinieku iekārtošana amatos. Mūsu sabiedrība patiesībā ir diezgan modernizēta, tipiska Rietumu sabiedrība, kurā attiecības ar draugu, kursabiedru vai mīļāko bieži vien ir pat tuvākas nekā ar brāli, māsu vai pusmāsu.
Tātad, ja es iekārtoju darbā labāko draugu, tas nav likuma pārkāpums, ja brāli - tad ir. Skaidrs, ka sabiedrības interesēs nav, ja par finanšu direktoru es ielieku brāli un ja viņš ir cirka mākslinieks, bet ja brālis ir labs finansists? Ja viņš darbu veic godīgi un labi, kur ir zaudējums sabiedrībai?
Reālajā dzīvē, biznesā mēs savu komandu veidojam no cilvēkiem, kam uzticamies. Ir labi, ja cilvēki ir jau strādājuši kopā, ir uzticami un labi pazīst cits citu, jo svarīgs ir rezultāts. Arī daudzās pasaules valstīs politiķi nāk amatos ar savu administrāciju, un tas ir efektīvi, jo dzīves realitāte ir tāda, ka katrs, kurš grib strādāt, veido savu komandu arī valsts darbā. Diemžēl mums tas bieži vien notiek ar neētiskām metodēm un neformāla spiediena palīdzību, jo Latvijas likumi bieži vien atgādina PSRS konstitūciju, kas tika uzkonstruēta kaut kādam nereāla cilvēka tipam nereālā sabiedrībā.
Pielūgtā korupcijas un interešu konflikta novēršanas likumu sistēma, tāpat kā bezgalīgie, destruktīvie konkursi, bieži vien nav nekas cits kā liekulība un formālisms. To radītais birokrātisms veido negatīvo atlasi attiecībā pret valsts sektoru, kamēr draugi un draudzenes mierīgi dabū savu.