Fragments no intervijas:
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija 2. jūlijā vērtēs vairāku politiķu iesniegumu par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļu atlaišanu. Paveroties ziņu aģentūru arhīvā, redzu, ka par šo tēmu izteikušies daudzi, bet ne jūsu asociācija.
Mēs arī neesam piedalījušies šīs "sazvērestības" organizēšanā. Asociācija uz ambrazūras nelīda.
"Sazvērestība" pēdiņās?
Protams. Asociācija ir gadiem ilgi regulāri un uzstājīgi darījusi savu darbu, informējot Saeimas komisiju par neatrisinātajām problēmām reklāmas tirgū, licenču regulējumā utt. Savukārt politiķu iesniegums acīmredzot saistīts ar to, ka problēmas objektīvi bija sakrājušās tādā apjomā, ka viņi sāka justies nekomfortabli. Tas tomēr ir, ja tā var teikt, rādītājs, ja uz komisijas sēdēm sāk nākt paši mediju īpašnieki un vadītāji...
Saprotiet pareizi - padome kā regulators ir nepieciešama, par to nav šaubu. Runa ir par to, ka šis, iespējams, ir pirmais gadījums atjaunotās Latvijas Republikas mediju vēsturē, kad parādās tas, ka regulators vienkārši nespēj pildīt savas funkcijas. To skaitā tāpēc, ka pašā padomē ir ļoti liels iekšējais konflikts.
Ja nu runājam par padomes "iekšpusi", kāpēc tiek prasīta visas padomes atlaišana? Cik esmu runājis ar trešā koalīcijas partnera, Nacionālās apvienības, cilvēkiem, tad viņus, pirmkārt, nesajūsmina veids, kādā iesniegums tapis, bet, otrkārt, viņi varētu atbalstīt padomes vadītāja Ainara Dimanta atlaišanu, bet ne jau visas padomes.
Tam varētu piekrist. Iespējams, patiešām būtu pareizāk vērtēt katru padomes locekli individuāli. Jo kā tad šis emocionālais vilnis sāka velties? Lielā mērā tāpēc, ka "uzsprāga" tieši radio nozare.
Respektīvi, jūsuprāt, vislielākā vaina gulstas uz Dimantu un Daini Mjartānu?
Precīzi.
Var, protams, ironizēt par to, ka politiķu vēršanās pret padomi tiek traktēta kā uzbrukums vārda brīvībai. Un tomēr - kā mazināt šādas bažas, jo neatkarīgi no to pamatotības nav labi, ja tādas pastāv (turklāt tās paudusi sabiedriskā radio vadība, Latvijas Žurnālistu asociācija, atsevišķi politiķi pašā koalīcijā)?
Tam nav nekāda sakara ar vārda brīvību. Parādiet man, kas konkrēti te apdraud vārda brīvību. Tas ir visērtāk - vienmēr atsaukties uz šo jēdzienu. Padomes gadījumā šādi arī ērti novērst uzmanību no pašu neizdarītajiem darbiem. Un vēl ir ļoti ērti visu laiku atsaukties uz «krievi nāk!». Jautājums: cik ilgi? Kādi «krievi», ja mēs paši netiekam ar savām lietām galā!
Visu interviju lasiet trešdienas, 1.jūlija, avīzē Diena!