Kāda formāta grāmatas jūs pats šobrīd lasāt - papīra vai no planšetēm?
Es lasu papīra grāmatas. Šīs planšetes ērtības vēl neesmu izbaudījis.
Bet pēc desmit gadiem vilcienā vēl redzēsim cilvēkus lasām papīra grāmatas?
Pēc desmit gadiem vēl noteikti. Ir tāda teorija, ka noteikti divdesmit gadu vēl paralēli pastāvēs tradicionālās un digitālās grāmatas. Ja runājam vispār par digitālo informāciju, tās ir drusku atšķirīgas lietas. Bet par grāmatām, visticamākais, ka tās vairāk būs ekskluzīvākas lietas nekā zirgu izjāde... ja nav savas mašīnas.
Saprotu, ka šis jautājums jau ir «apzelēts», tomēr arvien mums jautā - kādēļ laikmetā, kad grāmatas lasīsim digitalizēti, mums bija jābūvē tik liela un dārga bibliotēka?
Tādēļ, ka ir grāmatas, kas ir izdotas, publicētas un kurām ir saistība ar nācijas pagātni un vēsturi. Kuras, visticamākais, neiznīcinās tāpēc, ka viņas ir tik vecas - pat XV-XVI gadsimtā nodrukātas. Tā ka kādam tās ir jāglabā. Es arī labi apzinos to, ka arvien vairāk sastapsimies ar tā saucamajām bibliotēkām bez grāmatām, kad bibliotēka ir, bet grāmatu tur nav, lai gan tā joprojām ir bibliotēka. Tur ir informācija, bibliotekārs, kurš pie datora palīdz cilvēkam atrast informāciju un lasīt šajā datorā, jo bieži ir informācija, kas drīkst būt pieejama tikai bibliotēkas telpās saistībā ar autortiesību ierobežojumiem un tā tālāk. Nacionālās bibliotēkas visā pasaulē turpinās pastāvēt, es teiktu, kaut kādā veidā kā muzeji.
Kas būs tas galvenais serviss pilsonim, ko piedāvās Latvijas Nacionālā bibliotēka?
Galvenais būs tas, ka būs darba vieta, kur vienlaikus izmantot tradicionālos un elektroniskos resursus, gan nodarboties ar mentoru.
Tātad daļēji tā būs bibliotēka bez grāmatām, kā jūs jau teicāt.
Ir tāds termins, kas pastāv, lai gan man tas ļoti nepatīk, saucas hybrid library, tātad - hibrīdbibliotēka. Kur tiek sabalansēti resursi. Var izmantot gan to bibliotēkas resursu, gan arī cilvēkam ir svarīga savstarpēja komunikācija. Tāpēc mums būs daudz vietas, lai nāktu mazākas grupas un notiktu semināri, diskusijas, tikšanās. Respektīvi, cilvēki savā starpā varēs arī komunicēt. Un tas ir ļoti tipiski, ka ir bibliotēkas, kurās daudzkas notiek. Ir tā saucamie notikumi saistībā ar saturu. Katru dienu tiek atklāta grāmata, notiek lekcijas... Tā nav tāda vieta, kur tikai kāds sēž un lasa grāmatu.
Kādas būs vecākās grāmatas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB)?
Vecākās mums ir no XV gadsimta.
Un kopējais grāmatu apjoms?
Šeit jau ir arī žurnāli, notis, plakāti un tamlīdzīgi. Mūsu bibliotēkā ir vairāk nekā četri miljoni iespieddarbu, tas saistīts tieši ar nacionālo kultūras mantojumu.
Pēc desmit gadiem kāds interesents varēs atrast arī šo interviju laikrakstā Diena papīra formātā?
Latvijas avīzes mēs glabāsim, cik būs iespējams. Ar avīzēm problēma ir tā, ka avīžu papīra kvalitāte mūsdienās ir ļoti slikta un ir liela problēma tās saglabāt. Tas ir iemesls, kādēļ uzsākām digitalizācijas programmu, lai laikrakstus digitalizētu. Mums tagad jau ir pusmiljons lappušu. Vissarežģītāk tomēr būs saglabāt oriģinālu.
Par LNB būvniecības peripetijām. Kāda ir šībrīža situācija?
Šobrīd ir tā, ka galvenās Birkerta ēkas būvdarbi iet uz beigām, notiek pārsvarā iekšējās apdares darbi, liek paklājus, durvis, koka apdares, liftus un tamlīdzīgas lietas. Lielākā aizķeršanās ir ar infrastruktūras ēku, kur jābūt vismaz būves pirmajai kārtai un kurā paredzēti galvenokārt tehniskie elementi. Aizķeršanās saistīta ar konkursu, jo tika apstrīdēti tā rezultāti, līdz ar to pēc vairākiem pārtraukumiem, kas saistīti ar Iepirkumu uzraudzības biroju, nonāca pie tā, ka konkurss tika pārtraukts un sākta sarunu procedūra ar nacionālo būvkompāniju. Tas notiek šajās dienās, un nav skaidrības, kā noslēgs līgumu.
Skaidrs, ka Jurģus svinēt bez šīs infrastruktūras ēkas jūs nevarat.
Tā ir tā problēma. Jo caur to būs gan siltumapgāde, elektrība, ēdināšanas sistēma, nepieciešamās dzesēšanas iekārtas.
Vai ir aizķeršanās ar ēkas finansējumu?
Nē, finansējums ir kārtībā. Jāskatās, kādas būs detaļas, kad beigsies sarunu procedūra.
Ja visas kārtis labi saliksies, kad LNB vērs durvis apmeklētājiem?
Šī gada rudenī vajadzētu būt iespējai atklāt ēku. Jautājums par to, kad būs ēkas atklāšana, tas jau vairāk ir politiķu jautājums. LNB jautājums ir, lai ēka būtu pieņemama ekspluatācijai. No kā es drusku baidos, ir tas, vai nodošanas/pieņemšanas procedūrā viss būs pieņemams. Zinām, ka celtniecībā ir dažādas iebildes.
Bet jūs, staigājot pa māju, redzat jau tagad, ka varētu būt «lažas»?
Tādas lielas «lažas» nav, sapulces notiek regulāri, un pretenzijas, kuras ir, savlaicīgi izrunājam. Mēs faktiski esam gala lietotāji, un nav jau tā, ka mēs uzreiz visās detaļās varam izprast, kas tur trūkst.
Tīri funkcionāli jums kā jaunās mājas saimniekam ar to, kas Birkerta ēkā ir paveikts, šķiet, viss ir kārtībā?
Tas, kas attiecas uz ēku, jā. Cita lieta ir tā, kad infrastruktūru sākām, bija paredzēts lielāks papīra restaurācijas un saglabāšanas centrs, kuru izmeta krīzes dēļ. Droši vien esam to pazaudējuši, un diez vai projekta ietvaros izdosies ko tādu izveidot. Pamata ēkā viss, kas bija paredzēts programmā, tas arī ir. Ja vēl kādi sīkumi uzrodas, līdz šim esam labi varējuši tos risināt. Radās jautājums par akustikas kvalitāti, ka zālē varētu būt labāka akustika, lai notiktu dažādi koncerti. Tas projekta gaitā tika atrisināts no ministrijas un būvnieku puses. Mēs zinām, ka ar laiku tādā ēkā uzrodas problēmas, kuras neviens no mums nav gaidījis. Esam bijuši vismaz 30 jaunās bibliotēkās un zinām, ka atklājot saka - viss ir super! Aizbraucam pēc pieciem gadiem, un mums saka - jā, senāk to un to neizdomājām.
Kuras, jūsuprāt, ir labākās pasaules bibliotēkas?
No jaunu būvju viedokļa runājot, noteikti Frankfurtē Vācijas Nacionālā bibliotēka. Lielu pieredzi ieguvām no Igaunijas Nacionālās un Dānijas Karaliskās bibliotēkas; kā tīrās krātuves - Zviedrijas Karaliskā bibliotēka. Slikts piemērs ir Francijas Nacionālā bibliotēka. Tur viss bija ačgārni. Francijas bijušais prezidents Miterāns ieraudzīja tos četrus torņus un pateica: «Es šito gribu!» Ielika iekšā programmas, grāmatas, bet viss izrādījās tik nepiemērots un neērts funkcionēšanai. Bet paradokss ir tas, ka bibliotēku katru dienu apmeklē 4000 cilvēku, bet lasītavā vietas jāpiesaka caur internetu. Tur nevar tā aiziet un cerēt, ka būs kur sēdēt.