Atsevišķa tēma ir iemesli, kādēļ šovinisma idejas ir tik populāras kaimiņvalstī, tomēr mums aktuālāk būtu fokusēties uz šo ideju pārstāvjiem un izpalīgiem tepat Latvijā. Un tad Latvijas sabiedrības liberālā daļa saskaras ar nepatīkamu problēmu - klausoties, lasot, vērojot šo personu izteikumus un rīcību, var palikt vai traks aiz dusmām, tomēr mums taču ir demokrātija, viedokļu un izteikšanās brīvība. Kopumā tas ir veselīgs instinkts: nepiekrist, nosodīt, tomēr neapkarot pretējo viedokli. Šī tradīcija raksturīga demokrātijām vispār: gan jau arī citās valstīs ir uzskati, kuri klasificējami kā tumsonīgi vai vienkārši stulbi, tomēr, vienkārši sakot, cilvēkam ir tiesības būt muļķim.
Diemžēl Latvija saskaras ar situāciju, kurā aprakstītā loģika nedarbojas. Ja mēs demokrātisko vērtību vārdā sakostiem zobiem pieciešam un piecietīsim zināmas aktivitātes, tad mēs piemirstam, ka šo aktivitāšu mērķis ir demokrātijas kā tādas iznīcināšana. Respektīvi, mums ir darīšana ar grupām, kuras vēlas panākt situāciju, kad vienkārši nebūs vairs iespējas strīdēties - vienalga, par 16. martu vai Krimu, vai kuram un kā jāpiekāpjas. Līdz šim tie strīdi, kas notikuši un notiek parlamentārās politikas līmenī, ietilpst demokrātiskajā tradīcijā - tas vai cits politiķis var būt populists, dumiķis, runāt vienu, darīt citu utt. Tomēr visa šī, atvainojos, ņemšanās neapdraud kopējo konstrukciju.
Savukārt cilvēkiem, kuri apzināti darbojas provokāciju, vardarbības izraisīšanai, nav tiesību atsaukties uz vārda brīvību, jo viņu mērķis ir galu galā šo vārda brīvību likvidēt (ko mēs lielā mērā jau redzam Krievijā). Attiecīgi pret šiem cilvēkiem Latvijas valstij ir tiesības vērsties bez refleksijām par Voltēru utt. To, starp citu, derētu atcerēties arī daļai cittautiešu: Latvijas valsts graušana galu galā nozīmēs arī to, ka jūs paši nevarēsiet vairs brīvi kritizēt un izteikties.
Tā, protams, ir sena un ne tikai Latvijai aktuāla problēma: kā demokrātija, nezaudējot savu būtību, var sevi aizsargāt pret cilvēkiem, kuri demokrātiju noliedz. Cik saprotu, risinājumi tiek meklēti un realizēti. Indivīds Londonā var pēc sirds patikas sludināt, ka islāms ir pareizs, Rietumi - grēcīgi utt., bet, ja viņš nolems šo personīgo pārliecību īstenot caur vardarbību, kūdīšanu uz to - saruna, tā teikt, būs īsa. Nebūdams kompetents specdienestu darbībā, nevēlos mūsu "iestādes" kritizēt par bezdarbību. Tomēr jāatgādina, ka demokrātijai ir tiesības sevi aizstāvēt. Pretējā gadījumā mēs tikmēr "monitorēsim", kamēr vairs nebūs, ko "monitorēt".