Pēc tam pašsaprotami fokuss ir pavērsies uz 1991.-1993. gadu, attiecīgi parādās atmiņu, dienasgrāmatu publicējumi. Un, izlasot dažus, rodas sajūta, ka nekas būtiski Krievijas - Rietumu attiecībās nav mainījies. Lai gan tolaik bija "demokrāts Jeļcins" un grūti iedomāties, ka Krievijas toreizējais premjers Gaidars līdzīgi kā pašreizējais Krievijas valdības vadītājs Medvedevs runātu (nesen Minhenē) par "auksto karu". Tomēr fundamentāli ir tā pati matrica - Krievija veido savas attiecības ar Rietumiem, biedējot ar sevi.
Tolaik - mums nav naudas apsargāt kodolieročus, atomelektrostacijas, ļoti iespējams ir haoss un anarhija valstī, dotiet naudu! Pretējā gadījumā... Šodien Kremlis naudu neprasa, bet vēstījums saturiski tas pats - ja jūs pret mums slikti izturēsieties, tad... Jūs vispār saprotat mūsu mērogus?! Nu, ko - kāda nu kuram vieta starptautiskajā darba dalīšanā. Jautājums: vai šis savā būtībā ierastais uzvedības modelis nozīmē, ka arī šodien nevajadzētu pārāk uztraukties par Kremļa provokācijām un retoriku?
Pašā Krievijā varu neapkalpojošo ekspertu vidē viedokļi dalās. Vieni norāda uz mūsdienu sabiedrības deģenerācijas situatīvi - konkrētajā kontekstā - labo pusi. Krievijas iedzīvotāji, sēžot pie televizoriem, ir gatavi sagādāt Putinam kaut 90% atbalstu, paust dziļu gandarījumu par Krimas "atgūšanu" un vēlīgi vērtēt iespēju vēl kaut ko "atgūt". Reāli, saka šis ekspertu grupējums, absolūtais vairākums nav gatavi karot. Īsi sakot, socioloģiskās aptaujas, kas mums var likties tik satraucošas, ir tipiska bezatbildīga intelektuāla mutes neturēšana, savu kompleksu un neirožu kasīšana, skrubināšana. Jo, pie televizora sēžot, atbildot aptaujā, visi mēs esam varoņi. "Dīvāna patrioti".
Citi speciālisti nav tik optimistiski, turklāt diezgan negaidītu argumentu rezultātā. Proti, viņu skatījumā Kremļa oficiālā retorika - ksenofobiska, šovinistiska, kāda vēlaties - patiesībā ir tieši tikai retorika. "Aiz" tās nav ideoloģijas vai pārliecības. Putins & Co. improvizē, ir konjunktūristi - tīrradņi. Viņiem nav konceptuāla, ja tā var teikt, metafiziska Ienaidnieka; mērķis ir uzturēt publikā psihozi, galvenais, lai Ienaidnieks vispār būtu. Tas var būt Rietumi, bet var būt arī Ķīna (kas šobrīd ir Draugs). Vai islāms. No vienas puses, šāds cinisms nomierina. No otras puses, tā, atvainojos par banalitāti, ir "krievu rulete", kurā nav iespējams kaut ko racionalizēt. Pirmdienā var būt paziņojums par "atkusni", sestdienā - par "salu". Vai militāra provokācija, kas turklāt notiek nevis tāpēc, ka tā atbilst kaut kādai loģikai (pat ja sliktai), bet tāpēc, ka tā tobrīd "parocīgāk". Piemēram, šaubos, vai kāds šobrīd ņemas prognozēt Krievijas tālākos soļus Ukrainā.
Līdz ar to vienīgais racionālais instruments attiecībās ar Kremli ir neticēt vispār nekam, ko tas pauž. Samiernieciski vai draudīgi.