Ja neironizē, plāna lielākā problēma ir tā, ka tas ir raibs kā lupatu deķis, attiecīgi visiem interesentiem vajadzētu to rūpīgi caurskatīt, debatēt un panākt, ka ierosinājumus ņem vērā. Proti, ir jūtams, ka plānu veidojušas institūcijas, vadoties pēc savām specifiskajām interesēm, mazāk domājot par kopējo labumu. Piemēram, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome skaidri zina, ka tai tuvākajos divos gados būs nepieciešami papildu 40 000 eiro pētījumam par to, kā mediju regulējums saskan ar integrācijas vajadzībām, un tad vēl 50 000 eiro citam pētījumam (ko plašsaziņas līdzekļi šajā jomā piedāvā), nu un tad vēl 105 tūkstošus monitoringam utt. Tajā pašā laikā tādā patiešām svarīgā pozīcijā kā "jaunu grāmatu un citu izdevumu iegāde publiskajām bibliotēkām" nauda faktiski nav paredzēta, jo par tādu nevar uzskatīt izplūdušo formulējumu "papildu līdzekļu nepieciešamību izvērtēt, sagatavojot kārtējā gada valsts budžeta projektu". Lasi: naudas nav un nebūs. Toties 42 000 eiro «mazākumtautību portāla izveidei» jau atradīsies - ja nedos, lobētāji vaimanās, ka Latvijas valsts neatbalsta integrāciju utt.
Nepamet arī iespaids, ka plāna rakstītāji vispirms orientējušies uz naudas prasīšanu, atvainojiet, projekta izdomāšanu, jautājumu, kurš un cik kvalitatīvi to īstenos, atstājot vēlākam laikam. Piemēram, nav ne vainas idejai par Latvijas vēsturei un «konstitucionālajiem pamatjautājumiem» veltītiem raidījumiem sabiedriskajos medijos (tiesa, kāpēc ne privātajos arī?), kuriem tiek prasīts papildu miljons eiro, bet vai ieceres autori ir pārliecināti, ka LR un LTV ir cilvēki, kas radīs atbilstošu produktu? Vai arī te ir darīšana ar principu "iedodiet naudu, gan jau apgūsim"?
"Vērtībizglītības jautājumu aktualizēšana sabiedrībā", "pasākumi izpratnes veidošanai par pilsoniskām prasmēm", "mediju lietotprasmes apmācības metodikas izveidošana" un tā tālāk un tā joprojām - tas viss vairāk atgādina tāmi dažu valstij pietuvinātu nevalstisko organizāciju un viņu patronu valsts pārvaldē ienākumu nodrošināšanai.
Plānā, protams, ir daudz lietu, par kuru nepieciešamību un attiecīgi arī finansējuma prasīšanu, šaubu nav. Valsts valodas centra stiprināšana, atbalsts latviešu valodas apguvei, saiknei ar tautiešiem, kas aizbraukuši no Latvijas, grāmatu sērijai par Latvijas vēsturi svešvalodās utt. Ir arī skaidrs, ka šāds plāns konceptuāli ir vajadzīgs (nevar paļauties, ka "cilvēku līmenī jau domstarpību nav, tie politiķi tik gaisu jauc"), tomēr valdībai piedāvātā versija ir pamatīgi uzlabojama.