Atbildot uz pārmetumiem par solījumu nepildīšanu, valdības vadītāja min, ka korekcijas valsts finansiālajā rocībā ieviesusi Krievijas rīcība, zināmas ekonomiskās problēmas Ķīnā utt. Un pretī saņem jautājumu, vai tad šos faktorus nebija iespējams prognozēt. Straujuma uzskata, ka nebija. Te var gari un bezgala kritiski apcerēt amatpersonu intelektuālo līmeni, tomēr tad arī var atgādināt, ka liela daļa sabiedrības pati ir demonstrējusi problēmas ar prognozēšanas spējām - kaut vēl samērā nesen uzskatot, ka augšupeja nebeigsies un tāpēc var atļauties aizņemties, lai dzīvotu labāk "šeit un tagad". Kopīga nelaime. Cita lieta, ka prognožu nepiepildīšanās 2013.-2015. gada periodā rada likumsakarīgu jautājumu, kādēļ gan lai ar prognozēm - un attiecīgi solījumu pildīšanu - labāk sekmētos 2016., 2017., 2018. gadā? Vai vispār var kaut ko prognozēt? Var, bet neesmu pārliecināts, ka šāds modelis sabiedrībai patiks. Respektīvi, mēs vienmēr varam prognozēs ielikt pagaidām nezināmas nepatikšanas. Piemēram, šodienas aprēķini liecina, ka IKP ikgadējais pieaugums būs 3%, bet valsts budžetu veido tā, it kā kāpums būtu 2%. Šobrīd prognozes valsts pārvaldē jau tiek veidotas ar optimistisko, reālistisko un pesimistisko scenāriju, tomēr jebkurš no šiem scenārijiem neparedz to, ko ekonomistu žargonā sauc par melno gulbi, kaut ko racionāli neizskaitļojamu. Ja mēs "melnā gulbja" principu akceptējam, tad it kā nevajadzētu būt problēmām: ja gadās, ir rezerve, ja negadās, arī labi - pārpalikums.
Problēma ir tā, ka liela daļa no mums šādu naudas "atlikšanu" neakceptēs. Nauda ir, bet skopojas, kā tādas bada dzeguzes daudzinot kaut kādu nesaprotamu "bet, ja nu?"! Tātad principā labāk prognozēt ir iespējams, bet nez vai to iespējams "pārdot" vēlētājiem.
Otra problēma ir tā, ka varas loģika un spēja ietekmēt biznesu pašas varas skatījumā ir viena, biznesa - cita. Piemēram, daudz apspriestā t. s. solidaritātes nodokļa ideja. Ir zināma valdības loģika (taisnīga, netaisnīga ir jau cits jautājums). Bet - kurš var liegt uzņēmumam X saglabāt savu vadošo menedžeru ienākumu līmeni, šim mērķim nepieciešamo naudu iegūstot, likvidējot citas darbvietas uzņēmumā vai ietaupot citādi? Tas ir, valdības loģikā balstīts lēmums var novest pie pašas valdības, iespējams, neprognozētām, pat negribētām sekām. Manuprāt, arī šādās situācijās var izmantot "melnā gulbja" principu. Ja ir sapratne, ka modelis, lai cik pašas varas ieskatā teorētiski pareizs un ar "skaitļiem" pamatots, ir apejams X veidos, kurus vai nu nevar prognozēt, vai ietekmēt, tad labāk ir modeli nevirzīt.