Lūk, tas ir izlēmīgums, politiskā griba! Ja grib, tad var! Turklāt jāņem vērā posteņa, kuru Kaimiņš zaudēja, nozīmīgums - dalība Vidusjūras Savienības Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijā! Var diezgan droši prognozēt, ka no šāda trieciena deputāts neatkopsies.
Ja beidz ņirgāties, šī epizode, lai cik smieklīga, liecina, ka Kaimiņš, kuram kolēģi vairākkārtīgi pārmetuši "farsa rīkošanu" Saeimā, patiesībā nekādu "balagānu netaisa". Kā var pārmest "balagāna taisīšanu" balagānā? Daļa deputātu par šādu vērtējumu apvainosies, norādot, ka Saeima darījusi arī jēdzīgas lietas un par parlamenta darbu nevar spriest pēc, piemēram, no tribīnes dažkārt sarunātām ģeķībām. Protams - jo jebkurā šovā ir dažāda satura, dažādas noskaņas priekšnesumi. Noteicošais ir tas, ka tie visi ir orientēti uz publiku. Un Saeimas darbs ir izteikti vērsts uz publiku. Kā piemēru minēšu parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbību. Uzreiz jāsaka, ka konkrētajām (par Citadeles pārdošanu un Zolitūdes traģēdiju) veltītie pārmetumi man liekas pārspīlēti. Runa ir par šo formātu vispār, kādas tēmas tas izvēlas.
Latvijas Saeima varētu pavērties, kā strādā, piemēram, britu parlaments. Arī tajā (līdzīgi rīkojas valdība) tiek veidotas grupas - to skaitā darba uzdevumu pasūtot veikt ekspertiem -, kas vēlas tikt skaidrībā ar kādu jautājumu. Būtiskā nianse ir tā, ka šis jautājums visbiežāk ir orientēts uz nākotni, nevis pagātni. Piemēram, parlaments grib iegūt papildu viedokli - pielāgosim situāciju Latvijai - par to, kā labāk rīkoties ar valstij piederošajām Lattelecom un LMT daļām. Tiek izveidota komisija, komiteja, sauciet, kā vēlaties. Tas notiek proaktīvi, nevis tiek veidota kārtējā izmeklēšanas komisija post factum, pēc tam, kad kaut kādi darījumi ar daļām jau notikuši. Jo britu demokrātijas izpratnē svarīgāk ir mijiedarboties ar citiem varas atzariem politikas veidošanā, nevis vēlāk vainīgo meklēšanā. Jā, tas nav tik parocīgi no politiķa atpazīstamības veidošanas viedokļa - publikas sašutums par kaut ko nodrošina lielāku uzmanību. Bet tad mums jāatgriežas pie atziņas par šovu kā prioritātes.
Var jautāt, vai šādas konkrētam jautājumam veidotas grupas nedublētos ar Saeimas komisijām. Komisijām primāri ir tikt galā ar likumdošanas projektiem (arī tas, protams, ir jādara), kuru saturs ne vienmēr atbilst reālajām valsts attīstības prioritātēm. Jā, komisijas dažkārt notur izbraukuma sēdes, lai iepazītos ar kādu konkrētu problēmu, vai rīko, ja tā var teikt, tematiskas sēdes. Tomēr tas nav tas pats, kas mērķtiecīgi izvirzīt valstij aktuālu jautājumu loku un sakoncentrēt intelektuālo piepūli tieši šo jautājumu apspriešanā, noslēgumā formulējot sabiedrībai pieejamu rekomendāciju ziņojumu.