Zanders: Postmodernisms. Nekas nav tipisks

Tomēr situācijas burvīgums slēpjas paradoksā, ka šī virspusējība, banalitāte un saraustītība dažkārt pavēsta interesantas lietas. Pašiem medijiem, iespējams, to pat nenojaušot. 

Piemēram, dienā pēc Līgonakts, šķiet, tikai retais interneta ziņu portāls nesniedza saviem dārgajiem lasītājiem lietpratīgus padomus, kā mazināt paģiras. Tik plaša tēmas klātesamība rada iespaidu, ka, vismaz pēc mediju domām, smaga piedzeršanās Jāņos vietējai populācijai ir tradīcija. Un nemēģiniet strīdēties pretī – mēs zinām labāk! Ja mēs sakām, ka jums ir paģiras, tad ir. Jo kā var nebūt? Var jau būt, ka mana ironizēšana ir nevietā, tomēr liekas, ka šis tomēr ir krāšņs stereotipu atražošanas piemērs, no vienas puses, un paraugs modelim "aste vicina suni", no otras.

Ne visas mediju saražotās triviālības pieminamas ar šādu ceturtajai varai kritisku pieskaņu – dažkārt kaut kas, pirmajā mirklī par nenozīmīgu atzīstams, ieskatoties rosina negaidītus secinājums. Atzīšos grēkā – skatos portālos īsos videosižetus par dažādiem notikumiem pasaulē, lai gan pašam skaidrs, ka tie ir būtībā tukši. 25. jūnijā parādās klipi par nemieriem (tradicionālie taksisti pret Uber) Parīzē. Pierasta aina: gados jauni vīriešu dzimuma pārstāvji, eleganti tērpušies vējjakās ar kapuci, sporta biksēs un auduma fragmentus savīstījuši ap ķermeņa augšdaļu (vecmodīgi sauktu par galvu), ripina riepas dedzināšanai, kaut ko spārda utt. Klasiski protestētāji. Kadrā parādās kungs baltā kreklā un uzvalkā. Nu, tāds vidējais aritmētiskais no biroja. Tūlīt būs slikti. Nē, izrādās kungs arī piedalās! Še tev priekšstats par tipisko demolētāju! Šajā postmodernisma laikmetā nekas nav tipisks. Nenoteiktība, tik pierastā ārējā izskata atbilstība sociālajai uzvedībai izplūst. 

Dažas dienas iepriekš Vācijā cilvēktiesību aktīvisti protestē parlamenta priekšā pret ES neiejūtīgo politiku pret imigrantiem. Humānisma kvēle ir tik liela, ka tiek arī sabradāta čupiņa velosipēdu, kuru īpašnieki, visticamāk, nepieder pretīgajai elitei un kuri varbūt pat arī ir humānisti. Bet nebūsim sīkumaini! Tā ir normāla mūsdienu prakse: ja vien, jūsuprāt, jūsu galvenais mesidžs ir pareizs, varat atļauties būt neiecietīgs. Nu, pārsitāt ar pudeli galvu policistam, kurš līdzīgi jums nepeldas naudā un kuram ir divi mazi bērni? Gadās. Cilvēktiesību vārdā tās pašas tiesības var arī dažkārt pārkāpt. 

Rezumējot: dažs labs mūsdienu mediju produkts atklāj par šo pasauli vairāk nekā analītiķu raksti un dziļdomīgas apceres pārsimt lappušu biezumā.