Piemēram, ir apsveicami, ka vēl vakarpusē pietiekami daudzi opozīcijas deputāti - kuri turklāt zina, ka tiks pārbalsoti, - uzskata par savu pienākumu kāpt tribīnē. Līdzīgi raksturojama arī, piemēram, ministra Pavļuta gatavība nevis paļauties uz "koalīcijā taču ir panākta vienošanās", bet pacietīgi sēdēt Saeimā un atbildēt uz deputātu apsvērumiem. Protams, var teikt, ka tā ir zīmēšanās vēlētājiem, tomēr šāds pārmetums neliekas pamatots kaut tā piezemētā iemesla dēļ, ka neviens vēlētājs nav spējīgs vairāk kā desmit stundu izsekot šādām debatēm, un vienlaicīgi nav nekādas garantijas, ka prese «paņems» konkrētā debatētāja teikto. Īsi sakot, gatavība debatēt iepriecinoši bieži nozīmē patiesu pārliecību un labu gribu, kas savukārt ir laba zīme parlamentārajā demokrātijā.
Bet šīs debates vienlaicīgi dod nojausmu par kaut ko nepatīkamu. Atvainojos, ja kļūdos, tomēr liekas, ka pēc deviņu stundu balsošanas deputāti diez vai uzmanīgi klausās, kad, piemēram, Reizniece-Ozola skaidro savu priekšlikumu par "kapitālatdeves etalonu likmes noteikšanu subsidētajiem elektroenerģijas ražotājiem". Toties tas viņiem netraucē šo un citus piedāvājumus disciplinēti noraidīt vai atbalstīt. Protams, būtu naivi iedomāties, ka kādas runas iespaidā deputāti sāktu balsot pretēji tam, kā aicina frakciju vadītāji. Tomēr tik uzkrītoša soļošana ierindā rosina nepatīkamus jautājumus par tautas priekšstāvju patstāvīgumu.
Un te nonākam līdz situācijām, kad ziņotāji par likumprojektiem kāda priekšlikuma kontekstā saka: vispār jau tajā ir racionāls grauds, vispār jau nozares ministrija esot pat apsolījusi par priekšlikuma īstenošanu padomāt, bet... Šīs nedēļas sēdē vairākkārtīgi komisijas vārdā ziņojošais deputāts tā arī kaunīgi pauda: diemžēl komisija neatbalstīja. Ja ņem vērā, ka koalīcijas partijas kontrolē svarīgākās komisijas, ja ņem vērā, ka opozīcija savējo priekšlikumus atbalsta, jāsecina, ka it kā jau arī pozīcijai pret dažu labu priekšlikumu nebija iebildumu, bet... "Diemžēl." Apvērstais variants - paši koalīcijas pārstāvji publiski atzīst, ka viņu piedāvājums nav sevišķi labs, bet... "Diemžēl." Seko solīšanās to vēlāk noteikti uzlabot, bet šobrīd gan, kolēģi, atbalstīsim. Te pat runa nav par tā vai cita piedāvājumu saturu - jautājums ir par priekšlikumu izvirzīšanas un vērtēšanas metodi.
Proti, kāpēc atkal svarīgi jautājumi tiek risināti, kā saka, pa galvu, pa kaklu, jo redz, budžets jāpieņem? Jāuzsver, ka runa nav par populistiskiem pieprasījumiem, par kuriem debates, mēģinājumi panākt jēdzīgu kompromisu, ir nolemti neveiksmei a priori šo prasību populisma dēļ. Runa ir par saturīgiem priekšlikumiem. Kas tad nu atkal bija par vainu šim laika trūkumam? Neesmu kompetents spriest, vai negludumi bijuši nozaru ministriju un parlamenta komisiju kopējā darbā (?) vai valdībā, bet varbūt parlamentā. Jebkurā gadījumā apstākļos, kad valstij nav tādas stresa situācijas kā starptautiska aizņēmuma kārtošana, šāda prakse ir kļūmīga. Saprotot, ka Finanšu ministrija nākamā gada budžetu nevar sākt izstrādāt vēl ātrāk, kaut kas modelī tomēr jāmaina. Kaut vai nostiprinot principu, ka izmaiņas, kas prognozējami izraisa asas debates, netiek «dzītas cauri» jau uz nākamo gadu.
Budžeta debates bija krāšņas arī aspektā, cik tālu var sniegties paviršība, minot finansējuma avotus saviem priekšlikumiem. Ģeniālākā versija bija naudu ņemt no... nākamgad atvēlētajiem līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem (acīmredzot konkrētajai kundzei šķiet, ka viņai piemīt nākotnes paredzēšanas spējas). Ne mazāk spožu metodi demonstrēja daļa opozīcijas, aicinot par dažiem procentiem palielināt PVN iekasēšanas prognozi. Šīs metodes "skaistums" slēpjas vienkāršajā aritmētikā, ka šie "daži procenti", ņemot vērā, ka tie kā naudas avoti tiek piesaukti dažādiem priekšlikumiem, summējas par desmitiem procentu... Nevar noliegt, ka ar aritmētiku problēmas ir arī pozīcijas deputātiem. Kā zināms, koalīciju atbalstošās grupas varēja definēt savas prioritātes, kuras tad tiktu pieplusotas Ministru kabineta piedāvātajai budžeta versijai. Prioritātes un ar tām saistītie izdevumi tika noteikti. Tomēr dažs labs, šķiet, pēdējā brīdī atcerējās vēl par kaudzīti vēlmju, laikam pieņemot, ka 3 + 3 = 3.
Atgriežoties pie Sarandonas citāta - apmēram 10-15 deputātu izmantoja budžeta pieņemšanas maratona rituālu, lai uzrādītu tās savas īpašības - gan labās, gan sliktās -, kas ikdienas politikas rutīnā grūtāk pamanāmas. Lai gan var teikt, ka budžeta pieņemšana jau tā ir pārāk gara, ka jau tā par daudz runu, tomēr jāsecina, ka tas (10-15) ir visai maz. Vairākumu apmierina piebalsotāju statuss.