Protams, var teikt, ka jauniešiem jābūt tik saprātīgiem pašiem, lai izvērtētu, kas notiek un notiks zināšanu tirgū, un attiecīgi bez liekas mudināšanas pret eksaktajām un dabaszinātnēm izturētos nopietnāk. Tomēr nav noslēpums, ka nozīme ir arī tam, vai politiskās elites pārstāvji uzskata par nepieciešamu pozēt kopā ne tikai ar sportistiem, vai viņi pasaka arī atzinības vārdus mūsu zinātniekiem (standarta uzrunas forumos neskaitās), vai viņi ir gatavi apliecināt savu personīgu interesi, kaut baltu skaudību, par kādu zinātnes jomu. Tas ir, atvainojos par banalitāti, nozares prestiža veidošanas jautājums.
Ja mēs statistiski apstrādātu datu masīvu par amatpersonu apmeklējumiem, vizītēm, sasodīts, kaut vai viņu pašiņiem sociālajos tīklos, cik mēs tur redzētu ar zinātni saistītas vietas? Cik bieži elites pārstāvji izsakās par zinātni, nevis vervelēšanas par tās "izšķirošo nozīmīgumu" formā, bet demonstrējot, ka viņi kādai nozarei patiesi seko līdzi? Kādas tik lentītes viņi nav gatavi griezt, kam puķes pasniegt, un tas viss būtu apburoši, ja šajā rosībā zinātnei būtu pienācīga vieta. Diemžēl šobrīd ir tā: sabiedrībai var būt neskaidra nojausma, ka Latvijā ir izcili zinātnieki, pat tāds visai nekonkrēts lepnums par to, bet cilvēki lielākoties redz zinātniekus kā varai viegli apnikušus dīcējus pēc naudas, kā faktiski zobratiņus mehānismā. To, ka zināšanas, kādas sniedz zinātne, nav no svara, lai šajā valstī tev klātos labi. Vai tas iedrošina? Kādu zinātnieka tēlu - vienalga, matemātiķa, ķīmiķa vai filologa - tas rada?
Negrasos attaisnot jauniešus vai izglītības sistēmu, vecišķi purpināt par trūkumiem patiesībā varu bezgala ilgi. Tomēr runa ir par t. s. role model (atdarināšanas parauga, piemēra) veidošanu. Un, protams, ir daži izņēmumi (nesauksim vārdos, bet daži izglītības ministri, piemēram, ir labprāt uzsvēruši savu saikni ar kādu zinātnes nozari), tomēr tas nemaina lietas būtību.
Kāda jēga jauniešiem pārmest loģiskās domāšanas trūkumu, ja varas elite uzskatāmi un ikdienā demonstrē, ka tāda nav nepieciešama?