Šī stāsta centrā ir jautājums, kā viena valsts, nezaudējot neatkarību, tomēr kļūst par citas valsts satelītu, kā nācija, kas dūšīgi aizstāvējusi savas intereses, t. sk. ar ieročiem rokās, nācija, kurai varētu gan būt zināmas mieles pret tās lielo austrumu kaimiņu, desmitiem gadu cenšas šo kaimiņu nekaitināt un savu politiku lielā mērā pakārtot nesenā ienaidnieka interesēm. Tas ir stāsts par to, ka valsts patstāvību var ierobežot arī bez militāras okupācijas, bez mēģinājumiem mainīt tās sabiedrības dzīves stilu, vērtības. Tas ir stāsts par valsti, kurā attīstījās izcila kultūra, bet par kuru padomju Latvijā bija zināms, ka mēģināt uz to bēgt ir bezjēdzīgi - "somi izdod".
Kā tas PSRS izdevās? Jau Otrā pasaules kara izskaņā, Staļina laikā, PSRS vadītāji bija tik pragmatiski, ka nemēģināja Somijā savu gribu uzspiest ar rupju varu. 1944. gada oktobrī boļševiku CK Politbiroja loceklis biedrs A. A. Ždanovs somu komunistiem norādīja, ka nevajag, tā teikt, lēkt uz ecēšām - labāk pozīcijas pēckara Somijas politiskajās un ekonomiskajās struktūrās iekarot pakāpeniski. "Izcilais marksisma teorētiķis" kolēģus arī aicināja nemētāties Somijā ar kaut kādiem "darbaļaužu valsts" vai, pasarg dievs, "sociālistiskas zemes" lozungiem. Ždanovs deklarēja, ka PSRS piektajai kolonnai Somijā, vietējiem komunistiem, publiski jāsola "plaukstoša agrāri industriāla valsts". Kādi gan var būt iebildumi pret šādu formulējumu?
Jāņem vērā arī tas, ka "īpašās attiecības" ar PSRS bija Somijai ekonomiski visnotaļ izdevīgas, ne tikai pateicoties atvieglotai piekļuvei PSRS tirgum un vienlaikus izejvielām, bet arī tāpēc, ka norēķinu sistēma starp Maskavu un tās satelītu ļāva somiem ietaupīt "cieto" valūtu tirdzniecībai ar Rietumiem. Šīs "konstruktīvās" attiecības turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam, kad Gorbačovs 1989. gadā parādījās zilajos ekrānos, lietojot (tātad netieši reklamējot) Nokia pirmos mobilos tālruņus. Savukārt PSRS bija parocīga draudzīgā Somija kā vieta, kur, teiksim tā, iepazīties ar Rietumu tehnoloģijām un sasniegumiem.
Visa šī "idille", atkārtošu, notika bez rupja spiediena, tādēļ vismaz daļai somu sabiedrības radās viedoklis, ka Somijai izdevies vingrinājums "vilks paēdis, kazas dzīvas". Nu un tad, ka valsts savā ārpolitikā nemitīgi atskatījās pār plecu Maskavas virzienā? Vai tad tāpēc kāds somiem liedza dziedāt somu dziesmas un justies Eiropai piederīgiem? Šķiet, šī somu daļa bija pārliecināta, ka, nekaitinot PSRS, Somijai ir izdevies kļūt par tādu kā tiltu starp Rietumiem un Austrumiem. Kā 1961. gadā paziņoja biedrs, atvainojiet, Somijas prezidents Urho Kekonens: "Jo labākas ir mūsu attiecības ar Austrumiem, jo labākas tās arī ar Rietumiem."
Kaut ko līdzīgu bieži dzird Latvijā. Tāpēc, jo tuvāk nākamās Saeimas vēlēšanas, jo biežāk domāju par Somiju. Tiesa, ne Nokia vai Dusmīgo putnu kontekstā.