Zatlers: Latvieši neizkusīs kopējā "Eiropas katlā"

Ja viņš dzīvo tādā valstī, kādu ir pelnījis, tad viss ir kārtībā. Bet, ja viņš domā, ka būtu pelnījis labāku, tad viņam būtu sev jāuzdod arī nākošais jautājums - «kas man jādara, lai tā valsts, kurā es dzīvoju, būtu tāda, kādu to iedomājos, kādu es būtu to pelnījis». Mēs paši šo valsti veidojam. Gribam vairāk un labāk, tad vairāk ir jāstrādā, vairāk ir jāmācās. Katrā solī, ko darām, ir jāpadomā, vai tas nāk valstij par labu, vai tikai tas ir personīgs labums.Dažiem ir bažas, ka mēs izkusīsim kopējā Eiropas katlā.Kategoriski nē! Nesen, pavasarī, runāju ar kādu ASV Valsts departamenta ierēdni. Saruna izvērtās interesanta. Amerika nonākusi pie atziņas, ka maldīgs tomēr izrādījies uzskats, ka Amerika ir tautību sakausēšanas katls, kurā visi kļūst par amerikāņiem. Etniskā identitāte saglabājas ceturtajā, piektajā un pat sestajā paaudzē, un tā nepazudīs nekad. Bet valstij būtu ciešāk jāintegrējas Eiropā?Ekonomiski noteikti. Bet kultūras ziņā tas nenotiks. Varbūt mēs viens otru labāk pazīsim, jo jaunā paaudze šobrīd studē Eiropā un pie mums studē dažādu tautību studenti. Viņi būs daudz labāk informēti par šo dažādību, bet mēs vienmēr paliksim etniska vienota latviešu tauta.Vai pēc 95 gadiem kopš valsts dibināšanas šobrīd ir nepieciešams definēt Satversmē preambulā šīs valsts pastāvēšanas mērķi?Acīmredzot, ja sabiedrība par šo jautājumu diskutē, tad tas ir nepieciešams. Bet, manuprāt, ja šāda preambula Satversmē būs ierakstīta, tai jābūt īsai, kodolīgai, ļoti skaidrai, kurā ir pateikts tikai viens, ka šī valsts ir izveidota kā latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību realizācija. Ļausimies diskusijām, jo galarezultātam ir jābūt skaidram un saprotamam ne tikai pašiem latviešiem, bet jebkuram, kurš izlasa mūsu konstitūciju.Jūs bijāt trešais atjaunotās Latvijas republikas prezidents. Kas bija jūsu prezidentūras perioda lielākais izaicinājums?Izaicinājumu, kas bija no 2007. līdz 2011.gadam, bija ļoti daudz. Kontekstā vajadzētu vērtēt, kāda bija Latvijas valsts 2007.gadā - tās sabiedrība, ekonomika, izpratne par demokrātiju, un kāda tā bija 2011. gada nogalē. Tas bija periods, kad valsts pašapziņa politiskajā sistēmā un ekonomiskajā varēšanā attīstījās, neskatoties uz to, ka visi bijām dziļā krīzē. Es mēģināšu nosaukt trīs lietas, kas man liekas īpaši nozīmīgas. Pirmais! Četri gadi rezultējās ar oligarhiskās valsts sistēmas galu.Esat pārliecināts, ka gals ir neatgriezenisks?Pusdzīvu reanimēt ir grūti. Varbūt kāds to mēģinās darīt. Bet sabiedrība ir pieradusi pie jauna veida dzīves, un tā neatgriezīsies nekad, kur tā bija. Starpība ir redzama. Atcerieties to laiku - publiski sodīt, saukt pie atbildības, likt cietumā - tie bija saukļi. Vai tagad tādus dzirdat? Tie aizgājuši pagātnē....Otrs, ko gribētu pieminēt, - izdevās saglabāt valsts prestižu krīzes laikā. No virsrakstiem, ko pasaules laikraksti rakstīja kā šausmu stāstus, ka "Latvijā ir vissmagāk skarta ekonomika", pateicoties konsekventai politikai un ekonomiskajai programmai, perioda beigās jau rakstīja par Latvijas veiksmes stāstu.Vai tur bija kāda prezidenta loma?Ja valsts iet cauri krīzei, politiķi mētā atbildību viens otram kā karstu kartupeli. Prezidenta loma ir ļoti liela. Bija jāpieņem šis izaicinājums un tas jāpārvar.No šodienas skatu punkta raugoties, vai ir kaut kas tāds, ko jūs būtu darījis savādāk?Tās būtu detaļas un sīkumi, bet ne būtiskas lietas. Būtu daudz asāks un skarbāks...Kur nu vēl skarbāks, atlaižot Saeimu!?Jābūt precīziem. Es piedāvāju šo iespēju pilsoņiem un skaidri pateicu savu attieksmi. Saeimas atlaišana sākās ar to, ka gandrīz visas politiskās partijas nāca pie Valsts prezidenta ar prasību atlaist Saeimu, jo bija vēlēšanās pārdalīt politiskās proporcijas. Es trīs gadus teicu "nē". Bet "jā" pateicu tanī brīdī, kad Latvija bija izgājusi no ekonomiskās krīzes dziļākā punkta un gāja augšup. Vasaras periods deva iespēju sakārtot politisko sistēmu. Tas bija pareizs lēmums pareizā laikā.Bet vai nebūtu bijis labāk pēc Saeimas atlaišanas palikt "baltā zirgā" un neiet politikā?Noteikti ne. Es nevarēju pateikt "a" un dot cilvēkiem cerību, un pēc tam nemēģināt iet tālāk. Ja es nebūtu gājis politikā, tad paliktu tā, ka politiskās kārtis tiek tikai pārdalītas, bet politiskā vide nebūtu mainījusies. Reformu partija ienāca ar 22 mandātiem, tas ir vairāk nekā viena piektā daļa un nodrošināja to, ka veidojās jauna situācija.Visu interviju ar Valdi Zatleru lasiet laikrakstā Diena otrdien, 12.novembrī!