Aiz žoga - konflikts par Salaspils baznīcu
Piektajā septembrī Ikšķiles iecirkņa prāvests un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Virsvaldes Īpašumu komisijas loceklis Modris Īvāns uzaicināja pie sevis uz Ogres baznīcu Salaspils draudzes mācītāju Sarmīti Fišeri — vienu no četrām sievietēm mācītājām Latvijā. 9.septembrī apritēja 20 gadu kopš viņas ordinācijas. Padomju laikā mācītāja Fišere kalpoja vienlaikus Skultes, Velēnas un Tirzas draudzē. Pēc tam — Straupes, Carnikavas un Ogres draudzē, līdz, garīdznieku skaitam pieaugot, palikusi tikai Ogrē. 2005.gadā Salaspils draudze Sarmīti Fišeri izvēlējās un ievēlēja par savu mācītāju. Visus šos gadus viņa bijusi arī sabiedriski aktīvs cilvēks. Piedalījusies atmodas laika pasākumos, skautu un gaidu kustības atjaunošanā, bijusi Ogres pilsētas domes deputāte.
Tomēr, ne jau lai atcerētos pagātni vai apsveiktu mācītāju ar ordinācijas 20.gadskārtu, viņu uzaicināja prāvests. Arī sarunas faktiskais iemesls ne tuvu nebija garīgs, bet gan pilnīgi laicīgs un banāls — nauda. Turklāt tā notikusi augstos toņos. Kā apgalvo mācītāja Fišere, viņai ticis pārmests, ka netiekot galā ar saviem pienākumiem, bet Salaspils draudzei esot veltīti tādi epiteti kā "šaika", "žampa" un "korumpantu biedrība". Prāvests pieprasīja, lai Fišere uzraksta atlūgumu. Novesta līdz izmisumam un patiesībā jau būdama afekta stāvoklī, viņa nākamajā dienā to arī izdarīja.
Uz mācītājas jautājumu — bet ko man teikt draudzei? — Modris Īvāns atbildējis: "Neko! Izej klusējot. Kā Jēzus!" Un aizliedzis gan kādam stāstīt par notikušo, gan atbildēt uz telefona zvaniem.
Pēc tam Fišere vairākas diennaktis, mēģinādama izprast savu vainu vai kļūdas, nespēja aizmigt. Veselība pasliktinājās, un nācās lūgt palīdzību mediķiem. Atguvusies no šoka, mācītāja saprata, ka nevēlas tik viegli padoties, un uzrakstīja vēl vienu iesniegumu Virsvaldei — lūdza anulēt savu atlūgumu.
BAZNĪCAS DRUPAS UZ SALAS
Pirmā baznīca Salaspilī uzcelta vēl 1186.gadā. Divus gadus vēlāk nekā Ikšķilē, kuru par savu apmešanās vietu bija izvēlējies mūks Meinards, nesdams ticību Daugavas krastos dzīvojošajiem lībiešiem. Tiesa, lībieši jau maksāja meslus kristietim — Polockas kņazam, tāpēc katoļticību pieņēma nelabprāt. Tomēr, kad 1185.gada ziemā viņu zemē iebruka lietuvieši, nodarīdami tai lielu postu, un Meinards apsolīja uzbūvēt akmens pili, kas nākotnē pasargātu no līdzīgiem uzbrukumiem, visi bija ar mieru kristīties. Meinards savu solījumu izpildīja. Bet, tā kā pils atradās uz zemes, kuru viņš jau bija nopircis, un būvniecībā tika ieguldīti arī viņa līdzekļi, tā kļuva par jauniesvētītā bīskapa īpašumu. Iespējams, tāpēc lībieši vēlāk uz kristīšanos tik naski vairs nebija.
Salaspilī Daugavas krastā celtā baznīca vismaz reizi simt gados tika nopostīta un pēc kāda laika parasti ar draudzes spēkiem un par draudzes līdzekļiem atkal atjaunota. Varētu gandrīz domāt, ka Tam Kungam ar salaspiliešiem bijušas kādas īpašas attiecības, tāpēc celtne tam kalpojusi, lai pārbaudītu ne tikai cilvēku ticību, bet arī izturību.
1577.gadā baznīcu sagrāva rīdzinieki. 1605.gadā Salaspils kaujas laikā — poļi, jo tā kalpoja par atbalsta punktu zviedru armijai. 1894.gadā par draudzes līdzekļiem uzbūvēto jauno baznīcas ēku iznīcināja Pirmais pasaules karš. Uzcēla jaunu. Bēdīga aina pavērās arī pēc Otrā pasaules kara: logi izsisti, un pati ēka cietusi, tomēr iekārtas saglabājušās. Arī tornis vesels. Tikai padomju varu kulta celtnes neinteresēja, bet bijušajiem draudzes locekļiem nebija iespējams to nosargāt. Baznīcu pamazām izlaupīja.
Sākoties Rīgas HES celtniecībai, baznīcā ierīkoja mehāniskās darbnīcas. Kādu dienu, kurinot tur uguni, nodega tornis. 1972.gadā speciāla arhitektu komisija atļāva dievnamu, kas atradās HES būvlaukuma teritorijā, uzspridzināt. Tas arī tika izdarīts 1973.gadā. Pašlaik uz salas ūdenskrātuvē saglabājies vienīgi XIV gadsimta altārdaļas mūris.
KĀ DRAUDZE TIKA PIE MILJONA
Vecie salaspilieši un ilggadējie draudzes locekļi atceras — runas par jaunas baznīcas celtniecību sākušās tūlīt pēc vecās uzspridzināšanas. Īpaša loma, uzturot spēkā šo ideju un neļaujot cilvēkiem samierināties ar notikušo, bijusi vienai no pirmajām luterāņu mācītājām sievietēm padomju laikā — salaspilietei Irmai Kalējai.
Kā stāsta viņas mazmeitas vīrs Salaspils draudzes loceklis, celtnieks un uzņēmuma Klempmers un dēli īpašnieks Aivars Kokins — tieši pateicoties Kalējai, 70.gados atjaunota Salaspils luterāņu draudze un mēģināts vākt ziedojumus jaunai baznīcai. Tajos laikos tā bija apbrīnas vērta uzdrīkstēšanās un vēl apbrīnojamāka ticība, ka iespējams panākt pilnīgi neiespējamo. Brežņeva laikā neviens nebūtu atļāvis būvēt baznīcu Rīgas pievārtē, mākslīgi radītā pilsētā, kāda ir Salaspils, kurā pēc HES uzbūvēšanas dzīvoja pārsvarā cittautieši. Diezin vai tam piekristu arī tolaik padomju varai lojālā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Bet tad Latvija atguva neatkarību, un tas, par ko sapņoja, tomēr neiespēja paveikt Irma Kalēja, kļuva iespējams.
1991.gada aprīli oficiāli tika atjaunota Salaspils evaņģēliski luteriskā draudze. Dievkalpojumi notika domes ēkas pirmā stāva zālē, un viens no pirmajiem draudzes padomes lēmumiem bija — jāceļ jauna baznīca! Kā tagad saka draudzes padomes priekšnieks no 1999. līdz 2005.gadam Jānis Speķis: "Jau kopš paša sākuma viss tika pakārtots vienam vienīgam mērķim — dievnama celtniecībai." Tikai nebija naudas. Sākumā cerēts uz ziedojumiem. Speķis atceras, ka pats ar ziedojumu urnu staigājis pa gadatirgu Salaspilī. Kultūras namā speciāli dievnama celtniecībai rīkots labdarības koncerts. Tomēr vairāk par 300—400 latiem šādās reizēs nav izdevies savākt. Skaidrs — tā turpinot, naudu nāktos vākt vēl vismaz pārsimt gadu. Draudzes priekšnieks sapratis — līdzekļi jāmeklē citur.
Risinājums izrādījies kopš neatminamiem laikiem no paaudzes paaudzē pārmantotie 14 ha draudzes zemes. Tiesa, zinātāji iebildīs, ka tādas draudzes zemes nemaz nav. Tā visa ir LELB jeb kopbaznīcas zeme, kas nodota draudzes rīcībā. Tomēr Jānim Speķim ar kopbaznīcas atļauju 2005.gadā izdevās samērā izdevīgi pārdot apmēram 13 hektāru. Nepilns hektārs palika baznīcas celtniecībai. Summa bija iespaidīga — vairāk nekā miljons latu. Tad Jānis Speķis pārcieta infarktu. No draudzes priekšnieka amata nācās atteikties. Tomēr, pirms viņš nodeva lietas jaunievēlētajai priekšniecei Andrai Ozoliņai, vēl paspēja samaksāt LELB tai pienākošos desmito tiesu — ap 110 000 latu — un lielāko daļu no pārējās naudas noguldīt depozītā.
SIEVIETES BIROKRĀTIJAS DŽUNGĻOS
Beidzot varēja ķerties pie celtniecības. Mācītāja Sarmīte Fišere domā — tas, ka viņa sapratusi un atbalstījusi šo vēlmi, bijis viens no iemesliem, kāpēc draudze izvēlējās tieši viņu. Tiesa, pēc LELB iekšējiem noteikumiem mācītājs pārrauga un atbild tikai par draudzes garīgo dzīvi. Viņš var ieteikt, atbalstīt vai neatbalstīt. Saimnieciskās un finanšu lietas kārto draudzes padome, valde un draudzes priekšnieks, kam ir paraksta tiesības kā juridiskai personai.
Mācītāja Fišere atceras, ka viņas — divas sievietes, kurām no būvniecības nav bijusi nekāda nojēga, — sākušas lauzties cauri birokrātijas džungļiem.
Būvniecības sākšanai nepieciešamās atļaujas, visdažādākā līmeņa saskaņošana, valsts nodevas, pasūtījumi un konkursi. Turklāt pirmais arhitektes izstrādātais projekts bija dārgāks, nekā draudze varēja atļauties.
Virsvalde toreiz neesot likusi sevi manīt. Fišere pat izsacīja pieņēmumu — iespējams, tajā domājuši: divas sievietes bez jebkādas pieredzes tāpat netiks galā, tāpēc ar laiku tā tik un tā pārņems dievnama celtniecību. Tomēr ar draudzes padomes un pārējo locekļu atbalstu viņas tika galā. 2008.gadā 7.septembrī, klātesot daudziem salaspiliešiem, arhibīskaps Jānis Vanags iesvētīja pamatakmeni. Sākās celtniecība. Taču ar šo brīdi sākās arī konflikts starp Salaspils draudzi un Virsvaldi. Abām pusēm stingri paliekot savās pozīcijās un nespējot panākties otrai pretī, kā tas pienāktos kristiešiem, tas samilza arvien vairāk.
KONFLIKTS
Patlaban baznīcai jau pabeigti pirmie trīs stāvi. Baznīcu ceļ uzņēmums Klempmers un dēli, un tā īpašnieks Aivars Kokins sola, ka līdz Ziemassvētkiem dievnams būšot zem jumta. Draudzes priekšniece Andra Ozoliņa, kura ikdienā strādā bērnudārzā par sociālo pedagoģi, uzskata — tieši tas, ka celtniecība turpinās, arī esot īstais konflikta cēlonis. Tas, ka draudze nepiekāpjoties un nevēloties pieņemt tos sadarbības noteikumus, kurus izvirza Virsvalde.
Kādi tad ir šie sadarbības noteikumi?
"Viņi paši gribētu visu uzraudzīt un pilnībā kontrolēt. Tajā skaitā arī draudzes finanses," atbild Ozoliņa.
Kā liecina sarunas ar citiem draudzes locekļiem — viss aizsācies jau pirms diviem gadiem, kad pirmais projekts noraidīts kā pārāk dārgs un Virsvalde izvirzīja nosacījumus, ka būvei var tērēt tikai 650 000 latu. Cilvēki uzskata, ka toreiz Virsvalde nevis palīdzēja, bet gan nostādīja draudzi gandrīz bezcerīgā situācijā, un sapnis par dievnamu draudējis sabrukt. Prāvests Modris Īvāns kādā sapulcē licis saprast: pats labākais būtu, ja nauda vai daļa no tās nonāktu Virsvaldes pārziņā, jo esot draudzes, kam tā vairāk nepieciešama nekā salaspiliešiem. Tā vietā, lai kopīgi meklētu risinājumu, runāts tikai par naudu, tālab draudzei radies iespaids, ka nauda arī ir vienīgais, kas interesē Virsvaldi. Tas iedragājis cilvēku uzticību.
Prāvests Īvāns gan uzver, ka nav nevienas oficiālas vēstules vai kāda cita dokumenta, kas apstiprinātu šādu prasību. Savukārt draudzes priekšniece Ozoliņa, vaicāta, vai nav iespējams atrast pirms diviem notikušās sapulces protokolu, izvairīgi atbild, ka diezin vai tajos atradīsies prāvesta teiktais, jo "arī mēs taču bijām spiesti laipot — galvenais bija uzcelt baznīcu, nevis strīdēties ar Virsvaldi".
Tā nu atliek uzticēties tiem, kas apgalvo, ka prasību atdot naudu dzirdējuši paši savām ausīm, piemēram, draudzes konsultantam atvaļinātajam flotes admirālim Andrejam Mežmalim, un citiem.
Tiesa, jūnijā Salaspils draudzes padome atbilstoši Sinodes lēmumam pārskaitīja 31 000 latu mācītāju algu izlīdzināšanas fondā. Tātad tika domāts arī par tiem, kam finansiāli klājās grūtāk nekā viņiem. Tomēr, lai neapdraudētu baznīcas celtniecību, vairāk piekāpties salaspilieši nebija gatavi.
KAS NOTIKS, JA NOMIRS VAI AIZBĒGS?
Jo nepiekāpīgāka savā vēlmē uzcelt baznīcu bija draudze, jo vairāk saasinājās pretrunas, lai arī abas konfliktējošās puses skaitīja vienu un to pašu tēvreizi.
Vispirms jau pretēji Virsvaldes ierosinājumam Salaspils baznīcas celtniecību uzticēt SIA Pastorāts, kas ir baznīcas dibināta iestāde tās īpašumu apsaimniekošanai un kam, pēc Modra Īvāna teiktā, ir arī kopējs budžets ar Virsvaldi, draudze izvēlējās vietējo uzņēmēju Kokinu. Mācītāja un draudzes priekšniece skaidro: viņš piedāvājis viszemāko cenu, konkrētus termiņus un garantējis kvalitāti.
Savukārt Pastorātam piedāvāta sadarbība būvuzraudzībā, norāda Andra Ozoliņa. Piedāvājums noraidīts. Tas vairojis pārliecību, ka Virsvalde nevis vēlas uzņemties atbildību kā būvuzraugs, bet kontrolēt finanses.
Aivars Kokins apgalvo: viņa pluss — būdams individuālais komersants, iztiek bez administratīvā aparāta. Tātad var būvēt lētāk. Tomēr daudz svarīgāk par izmaksām un sertifikātiem, iespējams, bija tas, ka draudzes locekļi Kokinu pazina. "Kurš gan cits to izdarīs labāk nekā pašu cilvēks. Ja viņš sola, ka uzcels, tad arī uzcels. Un mēs viņam ticam," cita pēc citas atkārtoja kundzes 13.septembra draudzes ārkārtas sapulcē.
Šī sapulce notika tāpēc, ka 25.augustā notikumi ieguva pilnīgi jaunu pavērsienu. Todien prāvests Modris Īvāns piezvanīja Andrai Ozoliņai un pavēstīja, ka nākamajā dienā paredzēta kapitula sēde, kurā spriedīšot arī par Salaspils draudzi. Neesot izslēgts — tikšot pieņemts lēmums atlaist draudzes padomi. Draudzes priekšniece nobijās. Ne tik daudz par to, ka tad atlaiž arī viņu, bet ka atlaišanas gadījumā baznīcas celtniecība apstāsies, viņa zaudēs paraksta tiesības un līdz jaunas padomes ievēlēšanai tās var pārņemt Virsvalde. Kopā ar valdes locekļiem un būvnieku steigšus tika pieņemts lēmums visu baznīcas celtniecībai paredzēto naudu (arī par vēl nepadarītajiem darbiem) jau nākamajā dienā pārskaitīt uzņēmumam Klempmers un dēli. Likumdošana to atļauj.
Prāvests Īvāns uzskata, ka līdz ar to zudušas jebkuras iespējas kontrolēt būvniecības gaitu un tā kļuvusi necaurskatāma. Kas notikšot, piemēram, ja būvuzņēmējs nomiršot vai ar visu naudu aizbēgšot uz Ameriku?
Prāvests Īvāns skaidro, ka draudzēm pašām nekas nepieder. Tām tikai uzticēta kopbaznīcas īpašumu pārvaldīšana. Tas attiecas arī uz pārdotajiem 13 ha un darījumā iegūto naudu. "Jāsaprot, ka šo īpašumu pārvaldīšana nav nekāds SIA "Kā gribu, tā daru", bet tai jānāk par svētību visiem. Tāpēc mūsu uzdevums ir to pārraudzīt. Mēs neatņemam ne zemes, ne naudas. Vienīgi uzraugām. Ir pietiekami daudz piemēru kaut vai no atmodas laikiem, kad meži izcirsti un baznīcas nauda pazudusi. Ar to, kā lietas līdz šim gājušas Salaspils draudzē, mēs neesam apmierināti."
Par to, ka ne viss bijis gluži korekti, liecina arī Virsvaldes revīzija. Tā konstatējusi, ka slēgti divi būvniecības līgumi, pārbaudes dienā draudze nav varējusi uzrādīt pielikumus par izpildes grafiku un maksāšanas kārtību, kā arī konstatētas citas nepilnības. Tomēr pats galvenais, kas tiek pārmests arī revīzijas aktā, — jau zināmais fakts, ka pretēji līgumam nauda par celtniecību pārskaitīta būvniekam avansā pirms visu darbu pabeigšanas.
Anita Ozoliņa sapulcē gan darīja zināmu, ka, izņemot avansā pārskaitīto naudu, citi fiksētie pārkāpusi esot vairāk grāmatvediska rakstura un no tiem daļa jau novērsta, bet pārējie būvniecības gaitu neietekmē. Divi līgumi esot tāpēc, ka viens no tiem ir par nulles cikla, otrs — par pašas baznīcas būvniecību.
Savukārt būvuzņēmējs Kokins ne bez ironijas apgalvo — strādājot nevis pēc Virsvaldes prasībām, bet pēc likumdošanas, viņš pat gribēdams nevarot šo naudu kaut kā izsaimniekot. Turklāt, ņemot vērā jezgu, kas savulaik bijusi, pārstrādājot projektu, ar Virsvaldes paredzēto summu nepietiek, lai padarītu visus iekšdarbus un vienlaikus nomaksātu nodokļus. Tas nevienam neesot noslēpums. Tāpēc trūkstošo naudu, kas varētu būt līdz 50 000 latu, viņš, iespējams, piemaksās no savas kabatas kā ziedojumu. "Galu galā tas ir dievnams. Un man tas jāuzceļ, lai tur vai kas. Gan tāpēc, ka tā vēlējās Irma Kalēja, gan tāpēc, ka esmu to apsolījis savai mātei, draudzei un pats sev."
MĒRĶIS VAI PAŠMĒRĶIS?
Pašlaik mācītāja Fišere divus mēnešus atrodas atvaļinājumā. Acīmredzot tas uzskatāms par sava veida kompromisu starp afekta stāvoklī uzrakstīto atlūgumu un iesniegumu, kurā tas atsaukts. Prāvests Modris Īvāns uzskata, ka mācītāja nav tikusi galā ar saviem pienākumiem, ir slikta administratore un turklāt vēl kūdījusi draudzi pret Virsvaldi, tāpēc par šo jautājumu vēl lemšot baznīcas vadība, un, iespējams, viņa saņemšot sodu.
"Ir dažādi atbildības līmeņi," saka Īvāns. "Jo lielāka draudze, jo vairāk cilvēku, jo nopietnāki jautājumi. Mēs jau negribam viņu izdzīt ārā... Ja nespēj organizēt — var vadīt mazu draudzi."
Kāpēc kalpošana Dievam ir sarežģītāka, ja notiek celtniecība, nekā tad, ja celtniecība nenotiek, es tā arī īsti nesapratu. Tāpat kā nesapratu, vai runa šajā gadījumā tiešām ir par kalpošanu Dievam vai kalpošanu baznīcai. Tomēr skaidrs viens, ka Sarmīti Fišeri grib dabūt projām no Salaspils. Par to sašutuši draudzes locekļi, jo uzskata, ka šādā veidā viņiem grib atņemt mācītāju. 13.septembra sapulcē viņi pārmeta, ka Virsvalde vēlas piesavināties baznīcas celtniecībai paredzētos līdzekļus un tikai kavē iesākto novest līdz galam. Prāvests savukārt pārmeta draudzei, ka neuzticības un sadarbības trūkuma dēļ, kuru nav spējusi nodrošināt mācītāja Fišere, Virsvalde tagad zaudējusi kontroli pār celtniecību, bet draudze — pār saviem līdzekļiem. Klausoties šajā skarbajā vārdu apmaiņā, dažbrīd šķita, ka strīdoties tiek aizmirsts, kas tad ir galvenais — kontrole pār baznīcas būvniecību vai pati baznīca. Un, ja baznīca, vai kā mērķis vai pašmērķis?
Sapulces beigās uz jautājumu, vai pēc visiem šiem pārmetumiem, kas izskanējuši, maz iespējams runāt par savstarpēju uzticēšanos un vai LELB tik vētraina attiecību noskaidrošana notiek bieži, prāvests Īvāns atbildēja: "Parasti tā nenotiek, lai gan reizēm gadās. Sevišķi, ja īpašumu lietas tiek kārtotas vieglu roku un, mūsuprāt, to vajadzēja darīt citādi. Bet te cilvēki jau iepriekš noskaņoti mūsu viedokli nepieņemt."
Sarmīte Fišere atzīst — iespējams, viņa nav pati labākā administratore, tomēr noliedz, ka būtu kūdījusi pret Virsvaldi. Drīzāk baznīcas vadība negrib pieļaut, ka draudzē, kura pēc ilgiem gadiem būs uzcēlusi baznīcu, kalpotu sieviete, jo LELB noliedzošā nostāja pret sievietēm ir vispārzināma. Mācītāja uzskata — viņu grib padzīt tikai tāpēc, ka ir sieviete.
Pa to laiku jau izskanējusi informācija, ka Salaspils draudze izsludinājusi beztermiņa streiku un vairs neapmeklēšot dievkalpojumus. Draudzes priekšniece Ozoliņa to kategoriski noliedz. Draudze nākot uz dievkalpojumu, lai būtu kopā lūgšanās, un gaida atgriežamies mācītāju Sarmīti Fišeri.
Tomēr šādas publiski izskanējušas spekulācijas netieši apstiprina Fišeres teikto, ka viņas atstādināšana celtniecības laikā ir lielisks veids, kā sarīdīt padomes un draudzes locekļus, lai Virsvalde varētu kontrolēt situāciju. M.Īvāns gan atkārtoti uzver, ka Virsvalde grib palīdzēt, nevis kaut ko atņemt. Vai draudze padomājusi, kā pēc tam baznīcu apsaimniekos. Ne velti sākumā ieteikts celt nevis baznīcu, bet kaut ko pieticīgāku — draudzes māju vai diakonijas centru. Tad arī naudas būtu pieticis un vēl pāri palicis.
Tomēr viss liecina, ka cīņa par Salaspils baznīcu ne tuvu nav galā. Virsvaldei ir vara, bet baznīcas cēlējiem — nauda. Un draudzei, pēc Andras Ozoliņas teiktā, vēl palicis vairāk par 100 000 latiem dievnama iekārtošanai, kas arī ir gana iekārojama summa, ko var mēģināt dalīt un pārdalīt. Jācer vismaz, ka viss beigsies, kad dievnams būs uzcelts, un abas iesaistītās puses, kā jau kristieši, spēs viena otrai piedot un aizmirst aizvainojumu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.