„Man bija jāizvēlas, vai nu gulēt gultā vai sēdēt ratos un kaut ko darīt. Man vajadzēja kādus trīs gadus, lai saprastu, ko es gribu darīt un ko varu darīt. Motivācija [bija] mana māsa un mana meita, ko audzināju. Un tad es sapratu, jā, viss, kas notiek ar tevi, tas notiek uz labu tādā veidā, ka tu attīsties, mācies. Un nav nemaz tik traki,” saka Dadzīte.
Vispirms piedzīvota vecāku zaudēšana, mammu un patēvu uz ielas nogalināja. 22 gadus vecā Daiga uzņēmās rūpes par savu tobrīd septiņgadīgo māsu - Diānu Dadzīti. Deviņdesmito gadu beigās notika negadījums, Daiga cieta autoavārijā. Arī māsai daudzus gadus vēlāk liktenīga bija autoavārija. Lai sāktu jaunu dzīvi bija nepieciešami gadi. Daiga Dadzīte Latvijas Paralimpisko komiteju vada kopš 2009. gada un vairākas reizes šajā amatā ir pārvēlēta. Pirms tam viņa darbojās Ratiņkrēsla basketbola sporta federācijā, bet kopumā ar parasportu ir saistīta kopš 2006. gada.
Paralimpiskās spēles, kas tradicionāli sākas pēc Olimpisko spēļu izskaņas, Korejā Phjončhanā pulcē ap 600 dalībnieku no vairākiem desmitiem valstu. Latvijas starp dalībniekiem nebūs. Un nevis tāpēc, ka nav naudas vai nav ko sūtīt, vienkārši vēl nav pienācis laiks. Vistuvāk, lai pārstāvētu Latviju, allaž bijuši kērlingisti, bet kā ierasts arī šoreiz pietrūcis pavisam nedaudz. "Tas mūsu Ahilleja papēdis, tas ir tas viens akmens nelaimīgais, kurš ir nostrādājis pret Latvijas komandu trīs reizes jau. Tas bija kvalifikācijas turnīrs pirms Sočiem, kad ar vienu akmeni zaudējām otro vietu, lai tiktu uz Pasaules čempionātu. Tad bija vēl viens turnīrs pirms Sočiem, tur tieši tas pats. Tagad pirms Phjončhanas līdzīgi," stāsta Dadzīte.
Raugoties nākotnē, viens no risinājumiem, lai lauztu nelāgo tradīciju, ir veidot piesātinātāku sacensību grafiku. Šobrīd starptautiski mači ir vidēji reizi trijos mēnešos. Vajag vairāk, lai būtu pieredze spēlējot stresa situācijās. Četru gadalaiku klimatiskajā zonā esošajā Latvijā parasports ziemā nav populārs. Pretēji vasaras sporta veidiem, kur varam lepoties ne vien ar iegūtajām godalgām, bet arī ar faktu, ka pret iedzīvotāju skaitu panākumi ir vieni no augstākajiem pasaulē. Tomēr situācija pēc četriem gadiem jau var būt pavisam cita. Joprojām cerības tiek liktas uz kērlingtistiem, kuriem beidzot vajadzētu tām kvalificēties. Turklāt tieši nākamajās nedēļās izšķirsies vēl viena sporta veida liktenis. "Tagad tieši Phjončjhanā lems, vai iekļaut 2022. gada spēlēs parabobsleju. Ja tas rezultāts būs pozitīvs, domāju, ka mēs būsim viena no vadošajām valstīm parabobslejā, jo mums jau tagad ir lieli panākumi.”
Parabobslejists Klots otro gadu pēc kārtas kļūst par pasaules čempionu
Latvijas Paralimpiskā komiteja ar Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) nav saistītas, atbilstoši pasaules praksei tās ir divas neatkarīgas organizācijas ar atsevišķiem budžetiem. Visam invalīdu sportam Latvijā, kurā ietilps arī Paralimpiskās komitejas darbība, valsts piešķirtais un sponsoru atvēlētais atbalsts svārstās ap 250 000 eiro. Salīdzinājumam, LOK gada budžets pērn bija 6,5 miljoni eiro. Dadzīte sarunā ar LNT Ziņu TOP 10 par līdzekļu trūkumu sūkstīties gan nevēlas. Drīzāk saka, ka jāpielāgojas.
Tikšanās reizēs ar ārvalstu kolēģiem Dadzīte pārrunā, vai Latvija būtu ieinteresēta starptautisku sacensību rīkošanā. "Tajā brīdī tu atskārsti, kur tu viņus visus liksi? Ir divi, trīs numuriņi visās jaunās viesnīcās, kas ir pielāgoti. Labais piemērs ir Islande Hotel, tur ir septiņi. [..] Tad mēs mēģinām tās komandas kaut kā likt, lai viņi būtu pielāgoti. Tas ir ļoti svarīgi. Cilvēkam ir arī jānomazgājas, ja kādas trīs, četras dienas te dzīvo. Protams, ka ne jau visā pasaulē viss ir pielāgots. Esam dzīvojuši arī nepielāgotos numuros. Bet, ja jau tu aicini, tad tomēr aicini, ka visiem ir ērti un lai brauc vēl un vēl."
Lielas cerības tiek liktas uz specializētu sporta centru. Paralimpiskā centra būvniecība iecerēta vietā, kur no padomju laikiem joprojām saglabājušies mazdārziņi. Kopējās projekta izmaksas šobrīd tiek lēstas ap 13 miljoniem eiro. Būvniecību atbalsta valdība, kas pērn rudenī piešķīra pirmos līdzekļus teritorijas izpētei. "Viss ir pēc Starptautiskās olimpiskās komitejas parametriem, jo paralimpiskajā sportā nekas neatšķiras. Ne laukuma platums, ne hokejam, viss ir tas pats." Tas, kas atšķirsies, būs durvju platums, koridori, ejas, sanitārās telpas. Viss tiks pakārtots cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.