Raugoties no komerciālā viedokļa, Latvijas dabasgāzes tirgus vispār nav īpaši pievilcīgs, jo, pretēji sabiedrībā izplatītajam mītam par to, ka Latvija pēdējos gados kļuvusi atkarīgāka no importētās dabasgāzes, statistika liecina par to, ka dabasgāzes tirgus mūsu valstī stagnē - salīdzinot ar patēriņa maksimumu pirms Padomju Savienības sabrukuma, kad Latvija patērēja gandrīz trīs miljardus kubikmetrus gāzes gadā, šobrīd patēriņš atkarībā no ārējās gaisa temperatūras sasniedz tikai mazliet vairāk vai mazāk par 1,3 miljardiem kubikmetru gadā, un nav apstiprinājušās arī prognozes, ka visu kopējo dabasgāzes patēriņu varētu būtiski ietekmēt Rīgas termoelektrocentrāļu rekonstrukcija.
"Jau lielu daļu Rīgas apkures patlaban nodrošina šķeldas izmantošana, un ekonomisku apsvērumu iespaidā tuvāko gadu laikā šķelda būtiskos apjomos var izkonkurēt dabasgāzi arī daudzās citās pilsētās, tāpēc ir skaidrs, ka dabasgāzes uzņēmuma perspektīvas vismaz no noieta viedokļa Latvijā kopumā nav ļoti spožas. Būtībā valstij Latvijas gāzes akcijas labumu spēj nest tikai tad, ja tās dod iespēju kontrolēt arī Inčukalna gāzes krātuvi," tā uzskata kāda augsta līmeņa enerģētikas nozares amatpersona, kas savu vārdu atklāt nevēlējās. Šādam viedoklim piekrīt arī Providus pētnieks, enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš, kurš arī atgādina, ka papildus sarūkošajam dabasgāzes patēriņam ne visai pievilcīga ir arī Latvijas dabasgāzes tirgus struktūra - tajā ir samērā daudz tā dēvēto mazo lietotāju, respektīvi, lietotāju, kuri patērē nelielu apjomu dabasgāzes, bet kuru vajadzībām par lieliem līdzekļiem jāuztur plaša sadales infrastruktūra. "No uzņēmējdarbības viedokļa pievilcīgākie un perspektīvākie ir gāzes pārvades aktīvi un dabasgāzes krātuve," skaidro Āboltiņš.
Diskusijās par to, vai Latvijai būtu jāiegādājas valstij piederošās akcijas, interesanta bijusi tendence, ka visai līdzīgu nostāju ir pauduši eksperti, kuru viedokļi iepriekš biežāk bijuši pretēji. Tā, piemēram, viedokli par to, ka valstij akcijas nebūtu jāiegādājas, paudis gan Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle no Nacionālās apvienības, gan Latvijas gāzes akcionāra Itera Latvija vadītājs Juris Savickis.
Savickis sarunā ar Dienu savu viedokli pamatoja ar faktu, ja par Latvijas gāzes līdzīpašnieku kļūtu valsts, tad, piemēram, diskusijas par gāzes cenām varētu kļūt politizētas, un no citu uzņēmuma akcionāru un investoru viedokļa tas nav izdevīgi. Savickis arī pieļāva iespēju, ka, kļūstot par Latvijas gāzes akciju īpašnieku, valsts, līdzīgi kā gadījumā ar Latvenergo, var krist kārdinājumā izmantot arī Latvijas gāzi kā sociālās politikas instrumentu.
Plašāk lasiet Gunāra Valdmaņa rakstā Diagnoze - akcijas nepirkt trešdienas, 23.marta, laikraksta Diena 8.-9.lpp.!