Kaķu kafejnīcas koncepcija Rīgā izrādījusies dzīvotspējīga, liecina kafejnīcas Minka Cat Cafe pirmā pusgada darbības rezultāti, šonedēļ vēstīja laikraksts Dienas Bizness.
Minka Cat Cafe (SIA Draudzīgie kaķi) līdzīpašniecei Zanei Kurmei vienmēr ir patikuši kaķi. Savulaik, kad viņa dzīvoja Parīzē, nolēma apmeklēt tur esošo kaķu kafejnīcu. "Aizgāju un no pirmā mirkļa absolūti iemīlējos šajā vietā," stāsta Zane. Viņai radās doma par savas minku kafejnīcas izveidi Rīgā, tā gruzdēja viņas prātā, un Zane nolēma par to pastāstīt savai draudzenei Laurai Pūcei. "Man bija skaidrs, ka viņa vienīgā mani sapratīs un viņai nebūs jautājumu par to, kā mēs to izdarīsim," saka Zane. Abas viena otru pazīst jau 20 gadu, tāpēc arī tagad darbā sadzīvo labi. Uzņēmējas atzīst, ka gadās arī asākas vārdu pārmaiņas un "negarastāvokļa" dienas, taču ir iemācījušās sadzīvot. Biznesa sākumposmā bijis grūtāk, jo vēl nebija skaidri sadalītas lomas, bet tagad ir vieglāk.
Pie šī projekta viņas sāka strādāt aptuveni pirms gada. Sākums nebija viegls, jo tolaik Zane vēl dzīvoja Francijā un liela daļa komunikācijas notika elektroniski. Iepriekš Zane bija domājusi palikt Parīzē ilgāk, bet kafejnīca bija gana nopietns motivējošs faktors atgriezties Latvijā.
Vienā līmenī
"Dabīgie antidepresanti - kaķi - ir mūsu lielākais trumpis," teic Zane. Laura stāsta, ka tikpat svarīga, cik klientu, ir arī minku labsajūta. "Mums ir svarīgi, kā jūtas kaķi. Pie mums nāk daudz cilvēku, viņi ir dažādi un ir apmeklētāji, kuri nesaprot, kāpēc kaķi nevar aiztikt vai cilāt. Taču tie ir tikai daži, bet cilvēku daudz," viņa saka. Uzņēmēja paskaidro, ka kaķiem drīkst pieskarties, tos var samīļot un glaudīt, turēt klēpī, taču tiem nedrīkst darīt pāri – ja kaķis guļ, to nedrīkst ņemt ārā no gultiņas, speciāli modināt. Zane uzsver, ka pats būtiskākais noteikums ir aizliegums kaķus barot. Bieži vien viesiem ir liels kārdinājums četrkājainos draugus uzcienāt ar kaut ko no sava šķīvja, bet tas nav atļauts, turklāt viņa mierina, ka dzīvnieki vienmēr ir labi paēduši un tiem ir gana daudz speciāla ēdiena, tāpēc nevajag nekādus papildu našķus. Runājot par to, kā atlasījušas kaķu personālu, Laura stāsta, ka vairākas reizes braukusi uz patversmi un centusies izvēlēties kafejnīcai piemērotākos četrkājaiņus, kam patiktu dzīvot telpās un sabiedrībā. Kaķiem vajadzīgs adaptācijas laiks un sākumā viņu patiesie raksturi nemaz neatklājas. Īstā daba parādās pēc kāda laika, tāpēc daži kaķi ir atraduši citas mājas – viens astainis bija brīvas dabas mīļotājs, bet kāda kaķu meitene nevarēja sadzīvot ar citiem minkām, bija greizsirdīga, ja visa uzmanība netika pievērsta viņai.
Kaķi nav tipiska sastāvdaļa kafejnīcā, tāpēc jāņem vērā īpašas prasības pret higiēnu. Uz Zanes un Lauras kafejnīcas izkārtnes ir norādīts, ka tajā mīt kaķi un alerģiskiem cilvēkiem jābūt uzmanīgiem. Dzīvnieki nedrīkst atrasties virtuvē un pārtikas noliktavas telpās, tāpēc ir papildu durvis, kas nodrošina šādus apstākļus. Apmeklētājiem, ienākot kafejnīcā, personāls lūdz dezinficēt rokas un uz speciāla paklājiņa notīrīt apavus. "Tas ir līdzīgi kā restorānos, kur pirms ēšanas atnes mitrus un siltus dvielīšus, kur noslaucīt rokas," salīdzina Zane. Šāda piesardzība nepieciešama, lai pasargātu kaķus no slimībām.
Pielāgojas vēlmēm
Sākumā Zane ar Lauru vēlējās izveidot kafejnīcu, kur pieejamas vieglākas maltītes, tomēr cilvēki gribējuši kārtīgi paēst un viņas sekoja apmeklētāju vēlmēm. "Esam gatavas dot cilvēkiem to, ko viņi grib - galu galā no tā ir atkarīga mūsu kafejnīcas turpmākā attīstība," saka Zane. Laura piebilst, ka gadījumā, ja dienā vairāki cilvēki prasa, kāpēc nav viens vai otrs ēdiens, jādomā, to piedāvāt.
"Te ir intīma gaisotne, galdiņi ir tuvu viens otram, bet latvieši nav pieraduši pie tik eiropeiskas tuvības kā citās zemēs. Latvijas iedzīvotājiem vajag lielāku distanci, viņi nevēlas, lai pie blakus galdiņa dzird to, ko viņi savā starpā pārrunā. Tas jārespektē, jo tie ir mūsu viesi," saka Zane. Kad kafejnīca bija tikko atvērta, bijusi liela interese un cilvēku pieplūdums. Lai gan Eiropā līdzīgas kaķu kafejnīcas nav nekas jauns, Latvijā tas ir kaut kas nebijis. Tāpēc nereti veidojās situācija, kad visi galdiņi bijuši aizņemti. "Dažreiz šķiet, ka mūsu sabiedrība nekad nav bijusi tādos restorānos, kur jārezervē galdiņš un ka restorāns ir pilns. Pie mums tas vēl nav pierasts, taču arī Rīgā labos restorānos bieži vien nav brīvu vietu, tāpēc ir savlaicīgi jārezervē galdiņš," saka Zane.
Lielāks prieks darbā
"Šim darbam ir jāpatīk, nav vienkārši vadīt kafejnīcu - tas ir mūsu hobijs. Tas ir tāpat kā rūpēties par pieciem maziem bērniem – papildu atbildība, negulētas naktis un darbā pavadītas brīvdienas," saka Laura. Zane piebilst, ka šis nav vienkāršs bizness, kad vakarā var aizvērt biroja durvis un mierīgi aiziet mājās.
Abas iepriekš strādājušas valsts iestādēs, arī privātajā sektorā, bet kafejnīca ir pirmais abu kopīgais uzņēmums. Salīdzinot šo pieredzi ar algotu darbu, viņas teic, ka ir lielāks prieks nākt uz darbu. "Lai arī valsts pārvaldē es darīju labu darbu ar pievienoto vērtību, savā biznesā uz lietām skatos citādi. Ja gribu, no rīta varu pagulēt ilgāk, bet valsts pārvaldē bez variantiem jābūt darbā 8.30. Te ir lielāka elastība un lielāka motivācija. Mēs pašas par visu esam atbildīgas - kādu vidi iekārtosim, cik labus darbiniekus atradīsim utt.," saka Zane.
Lai gan viņas nav finansistes, viņām nav pieredzes arī ēdināšanā, tāpēc tagad Zane un Laura katru dienu mācās, turklāt nekautrējas lūgt padomu citiem savas jomas profesionāļiem. "Man liekas, ka visu var. Ja esi iemīlējis ideju no paša sākuma - atliek tikai rakt. Arī tagad mums ir kur augt un uz ko tiekties, ambīcijas mums ir," saka Zane.
Dzīvesstila bizness
Šis projekts prasījis aptuveni 25 līdz 30 tūkstošu eiro lielas investīcijas. No sākuma Zane un Laura mēģināja piesaistīt Altum finansējumu un visu sākt no nulles pašu spēkiem, taču tas nav izdevies un ar finansēm palīdzējuši privātie investori. "Ja ir biznesa eņģeļi, kas izpalīdz, visiem jaunajiem uzņēmējiem ieteiktu tos, nevis saistīties ar banku, ieķīlājot māju," saka Zane. Minka Cat Cafe Meža ielā Pārdaugavā darbojas kopš februāra. Vērtējot pirmo pusgadu, Laura teic, ka šis vairāk ir hobijs, dzīvesstila bizness. "Telpa ir pārāk maza, lai te veidotu lielu biznesu, te ir tikai deviņi galdiņi. Ja gribam augt un attīstīties, vajadzīgas plašākas telpas," viņa norāda. Uzņēmēju domas par nākotni dalās. Laura vēlas pārcelties Daugavas otrā krastā. "Man gribas vairāk tautas, jo Meža iela ir samērā klusa. Te ir blakus augstskolas un studenti, kas īsti nav mūsu mērķa grupa. Arī tūristu plūsma pilsētas otrā krastā ir lielāka, tomēr pirmajā darbības gadā nevaram sūdzēties par tūristu trūkumu," viņa teic.