Patlaban kino nozare ir nonākusi līdz robežlīnijai, kad jārunā par to, vai varam vai nevaram veidot filmas, aģentūrai LETA sacīja Latvijas Kinoproducentu asociācijas valdes locekle un kinorežisore Antra Cilinska.
"Protams, ka Kultūras ministrija var norādīt, ka budžets nav vienīgā vieta, kur meklēt papildus finansējumu, taču mēs to ļoti labi apzināmies un jau līdz šim esam izmantojuši visas papildu iespējas, apgūstot arī Eiropas fondu naudu. Eiropas nauda tiek iedota, lai projektu varētu labāk attīstīt un sagatavot, bet, ja nav iespējams naudu dabūt šeit, tad filmu nav iespējas uztaisīt. Savukārt, lai sameklētu projektam kopproducentu, tad jābūt vismaz 10% pašu pienesumam," norādīja Cilinska.
Viņa akcentēja, ka kino nozares ļaudīm sāpīgākais ir tas, ka gadiem ilgi šī nozare atstāta bez pakāpeniska finansējuma palielinājuma. Kinorežisore aicina saprast, ka šī ir nozare, kas valstij ienes naudu arī atpakaļ.
Lietas, ar ko var pelnīt, ir ārzemju filmēšanas grupu piesaiste. Jau šobrīd gandrīz visas filmu studijas, lai pelnītu, zināmā mērā nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu, piemēram, dublējot filmas vai arī ārvalstu televīzijām filmējot un sagatavojot nepieciešamos materiālus.
"Skumji, ka mūs uzskata par nezinīšiem, norādot, kur iet un ko darīt, taču mēs to visu zinām un jau darām. Es domāju, ka Kultūras ministrijai vajadzētu izrādīt lielāku pretimnākšanu un ieinteresētību tajos skaitļos, ar kuriem kino nozarei nākas sadzīvot. Filmu ražošanai patlaban tiek atvēlēti 700 000 latu, kas ir ļoti mazs budžets, un jāņem vērā vēl tas, ka šī summa tiek sadalīta uz visu filmu nozari," stāstīja Cilinska, norādot, ka pasaulē viena mazbudžeta filma tiek veidota par trīs miljoniem eiro.
Pēc viņas teiktā, valstij būtu jānodrošina process, lai pie skatītājiem gadā nonāktu trīs līdz četras jaunas filmas, nevis tikai viena filma.
Nākamnedēļ notiks Filmu padomes sēde, kurā kino ļaudis atkārtoti prezentēs gan stratēģiju 20 gadiem, gan arī īsākam laikam, kurā ir iekļautas gan kino ļaužu vēlmes, gan arī citi jautājumi. "Mēs neesam tādi plānprātiņi, kas vienā dienā ir uzzinājuši un sapratuši, kas mums ir vajadzīgs. Arī pirmajā tikšanās reizē pēc apstiprināšanas amatā kultūras ministrei [Žanetai Jaunzemei-Grendei (VL-TB/LNNK)] prezentējām savu nozari un runājām par tiem punktiem, kas mums ir sāpīgi. Nākamās nedēļas sēdē ministre solīja, ka pateikšot, kur dabūt finansējumu, taču tad, ja tie būs tie paši saukļi un teicieni par Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF) un tamlīdzīgām lietām, tad mēs skatīsimies, kāda būs mūsu rīcība," sacīja Cilinska.
Nacionālā kino centra vadītāja Ilze Gailīte Holmberga vēstīja, ka 2013.gada budžetā kino nozarei tika prasīts papildu finansējums, taču tas netika piešķirts. Kopš 2009.gada, kad nozarei par 70% samazināja finansējumu, situācija ir kļuvusi dramatiska, jo Nacionālais kino centrs nevar finansiāli atbalstīt jaunu filmu projektu sākšanu, jo jāpabeidz ir jau iesāktie projekti.
"Tas draud ar to, ka mums vienkārši vairs nebūs filmu. Ja šajā gadā mēs varam vēl lepoties ar vairākām spēlfilmu pirmizrādēm, tad pēc gadiem, ņemot vērā to, ka normāli filmu ražošanas cikls ir divi līdz trīs gadi, mums vairs filmu nebūs," sacīja kino centra vadītāja.
Viņa cer, ka izdosies pārliecināt valdību par nozarei nepieciešamo finansējumu un jau nākamā gada budžeta grozījumos varētu sagaidīt kādu papildinājumu.