Konvencija, kas attiecas uz jebkuru

Vienprātības nav arī garīdznieku aprindās

Romas Katoļu baznīca uzskata, ka apņemšanās izskaust vardarbību vērtējama ļoti pozitīvi, bet šaubas un bažas izraisa tas, kā konvencijas autori analizē vardarbības cēloņus: "Par tādiem tiek nosaukti nevis cilvēku netikumi, kļūdas un vājības, bet tradīcijas, kultūra, reliģija un ģimenes institūts. Īpaši problemātisks ir 12. pants, kurā netiek konkretizēts, kuras sieviešu vai vīriešu lomas konvencija uzskata par vardarbību veicinošām, kas ļauj to skaidrot ļoti plaši un vērst arī pret svarīgām vērtībām un ģimenes institūtu," skaidro Ingrīda Lisenkova no Latvijas Romas katoļu baznīcas informācijas centra.

Šī panta 5. apakšpunktā gan nav minēts, ka reliģija vai tradīcijas būtu vardarbības cēloņi, bet norādīts, ka reliģija, tradīcijas, paražas nedrīkstēs uzskatīt par attaisnojumu vardarbības aktiem.

"Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, ka kultūra, paražas, reliģija, tradīcijas vai tā sauktais "gods" netiek uzskatīti par attaisnojumu nekādiem vardarbības aktiem, uz kuriem attiecas šī Konvencija," minēts 12. panta 5. apakšpunktā. 

Lisenkova arī pauž bažas, ka nekur nav noteikti arī konkrēti dzimumu stereotipi, kurus būtu nepieciešams mainīt, un dalās ar baznīcas pārstāvju uzskatu, ka pašreizējā konvencijas forma satur būtiskas nepilnības, kas pieļauj tendenciozus un ideoloģiskus skaidrojumus, tai skaitā tādus, kam nav nekādas saistības ar vardarbības izskaušanu, tāpēc Romas Katoļu baznīcas ieskatā konvencija pašreizējā formā nav pieņemama.

Konvencijas 12. panta 1. apakšpunktā minēts - konvenciju ratificējušajām valstīm jāveic visi vajadzīgie pasākumi, "lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem." 

Baznīcas pārstāvji atzīst, ka konvenciju varētu pieņemt ar izmaiņām - baznīcas skatījumā nav pieņemams jēdziens "sociālais dzimums", jo tam esot ideoloģiski elementi. "Bažas rada, ka tā rezultātā ar laiku tiks apšaubīts uzskats, ka no bioloģiskā skatupunkta ir divi dzimumi." 

Baznīcas gadījumā problēma varētu būt, ka, veidojot tik plašu izpratni par dzimumu, ar laiku varētu pieprasīt sieviešu ordināciju, kam baznīca nepiekrīt. 

Lisenkova uzskata, ka konvencija arī ierobežotu vecāku tiesības izglītot savus bērnus atbilstoši saviem uzskatiem, kā arī "tajā nav nevienas klauzulas, kas ļautu skolām, kas nav valsts skolas, nepakļauties šai konvencijai, ja tai ir cita pārliecība".

Katoļi bažījas, ka konvencijas virzītāju viens no mērķiem ir tradicionālā ģimenes modeļa - tēvs, māte un bērni - dekonstruēšana: "No gender ideoloģijas izriet vienā līmenī nostādīt dažādus modeļus - divus vīriešus vai divas sievietes. Līdz ar to ģimenes jēdziens kļūst neskaidrs, to var piedēvēt citiem modeļiem, kas pēc būtības nav ģimene." Tā vietā lielāku uzmanību vajadzētu pievērst tiem vardarbības cēloņiem, kas Latvijā ir visizplatītākie. Katoļu baznīca Latvijā par tādiem uzskata alkoholismu, narkomāniju un pornogrāfiju.

Vairāki pārstāvji no citām draudzēm un konfesijām parakstījuši atklātu vēstuli, kurā aicina konvenciju ratificēt, balstoties uz kristīgām vērtībām: "Aizstāvot demokrātiju Latvijas sabiedrībā un arī tās reliģiskajā vidē, atgādinām, ka pastāv cita kristīgā izpratne par Stambulas konvencijas nozīmi, saskaņā ar kuru konvencija, kas veidota, lai aizsargātu sievietes, bērnus un arī vīriešus, kas cieš no vardarbības, atbilst kristīgo vērtību un pārliecības pamatprincipam, proti, iestāšanos par tiem, kas cieš. Kā Jēzus sekotāji uzskatām, ka esam aicināti aizstāvēt nabadzīgos un cietējus, to starpā varmācības upurus, un gādāt par tiem. Tas nozīmē arī aizstāvēt viņu intereses tur, kur upuru balsis ir reti dzirdamas," teikts vēstulē.
 

Uz viedokli tiesības katram

Tiesībsargs Juris Jansons skaidro, ka Stambulas konvencija pauž valsts apņemšanos pilnveidot sistēmu gan vardarbības novēršanai, gan tās pārtraukšanai, gan tās seku likvidēšanai. Viņš min, ka pašlaik spēkā ir vairāki likumi, kas nodrošina aizsardzību dažādos konvencijā minētos gadījumos - Latvijas Republikā ir saistoša Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes direktīva, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, arī sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma mērķis ir nodrošināt sociālo palīdzību dažādu personu grupām.

"Ministru kabinets šobrīd tikai turpina darbu pie preventīvo piespiedu līdzekļu koncepcijas ieviešanas, kurā paredzēts ietvert priekšlikumus cīņai ar vardarbību un personu dzīvības, veselības, dzimumneaizskaramības, tikumības un brīvības aizsardzībai. Jāuzsver, ka konvencija paredz ne tikai atbalsta sniegšanu upuriem, bet arī veikt preventīvo pasākumu īstenošanu, lai mazinātu vardarbības izplatību sabiedrībā. Tā ir plaši izplatīta problēma Latvijas ģimenēs, un valstij ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai mazinātu tās riskus sabiedrībā," uzskata Jansons.

"Ikvienai privātpersonai var būt viedoklis par konvencijas saturu, un personas tiesības uz viedokļa brīvību aizsargā Latvijas Republikas Satversmes 100. pants, kā arī virkne valstij saistošu starptautisku līgumu."

"Viedokļu dažādība ir atbalstāma, tomēr ir būtiski, lai apspriežamā jautājumā tiesiskie aspekti netiktu aizstāti ar emocionāliem argumentiem,” uzskata Jansons.

Regulējums ir nepārprotams

Centra Marta vadītāja Iluta Lāce skaidro, ka jāiedziļinās konvencijas patiesajā būtībā: "No pašas konvencijas un citiem ar to saistītiem dokumentiem nepārprotami izriet konvencijas mērķi. Ar to tiek izveidots visaptverošs un daudzpusīgs tiesiskais regulējums nolūkā aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības un aizsargāt sievietes, vīriešus un bērnus no vardarbības ģimenē."

Konvencija paredz sistemātisku un visaptverošu pieeju vardarbības mazināšanai un novēršanai, nosakot skaidru rīcības plānu piecās jomās - cietušo aizsardzības, atbildības un sodīšanas, prevencijas, saskaņotas politikas veidošanas, un uzraudzības jomās. Lāce skaidro, ka konvencija ir izstrādāta, balstoties uz visu Eiropas Padomes dalībvalstu ekspertu pieredzi un novērojumiem, kas veicina vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē mazināšanu un novēršanu.

Vadītāja min, ka termins "sociālais dzimums" ir galvenais iebildums, ko pauž personas un organizācijas, kas iebilst pret ratificēšanu: "Konvencijā šis termins tiek skaidri definēts – tas attiecas uz sabiedrības izpratni par to, kas ir sievišķīgs un kas ir vīrišķīgs." Lāce uzsver, ka nevienai personai, kas iestājas pret konvencijas ratificēšanu, nav praktiskas pieredzes palīdzības sniegšanā no vardarbības cietušām personām, līdz ar to viņu kompetence šajā jomā ir jāvērtē ļoti kritiski.

Lai gan Latvijā trūkst statistikas, kas reāli atspoguļo vardarbības ģimenē izplatību un ar to saistītās problēmas, citu valstu dati liecina, ka šāda veida vardarbība ir ļoti izplatīta sociāla parādība. 2014. gada Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras veiktais pētījums liecina, ka aptuveni 13 miljoni sieviešu (vecumā no 18 līdz 74 gadiem) iepriekšējā gada laikā pirms pētījuma pieredzējušas fizisku vardarbību, bet seksuālu vardarbību pieredzējušo sieviešu skaits ir 3,7 miljoni. Centra Marta rīcībā esošie dati liecina, ka Latvijā 15,8% no sabiedriskās domas aptaujas respondentiem vardarbību pret sievieti atzīst kā attaisnojamu.

Stambulas konvencijas mērķi ir mazināt pret sievietēm vērstu diskrimināciju, veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību; aizsargāt no visa veida vardarbības formām, īstenot visaptverošus pasākumus, lai aizsargātu un palīdzētu visiem vardarbības upuriem, veicināt starptautisko sadarbību ar mērķi mazināt vardarbību, nodrošināt atbalstu un palīdzību organizāciju un tiesībsargājošu iestāžu sadarbībai, izveidojot kopīgu pieeju vardarbības mazināšanai. Tostarp konvencijā atzīts, ka no vardarbības cieš ne tikai sievietes, bet arī vīrieši un bērni, tāpēc tā attiecas uz jebkuru sabiedrības pārstāvi.