Līdz šim vienīgais Nobela prēmijas laureāts no Latvijas ir Vilhelms Ostvalds, fizikālās ķīmijas pamatlicējs. Viņš Nobela prēmiju saņēma 1909. gadā par katalīzes pētījumiem, kā arī par fundamentālo principu izpēti attiecībā uz ķīmisko līdzsvaru un ķīmisko reakciju ātrumu.
Iemesli, kāpēc Latvija pēc tam vairs laurus nav plūkusi, ir gaužām vienkārši - kā Dienai paskaidroja Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, lai kāds zinātnieks no Latvijas iegūtu Nobela prēmiju, jāizpilda vairāki nosacījumi. Pirmkārt, prēmija netiek piešķirta vienkārši par izciliem sasniegumiem, šiem panākumiem jābūt zināmiem visā pasaulē. Otrkārt, zinātniekiem jābūt iespējai savus rezultātus prezentēt pēc iespējas plašākam cilvēku lokam zinātniskajās aprindās. Treškārt, svarīgi ir arī politiskie apsvērumi, tāpēc mazajām nācijām ir ļoti grūti cerēt uz Nobela prēmijas piešķiršanu pat tad, ja šie sasniegumi to ir pelnījuši.
Tomēr, lai izpildītu visus šos priekšnoteikumus, nepieciešams liels finansējums, īpaši fundamentālajā zinātnē. "Latvijā augsta līmeņa fundamentālā zinātne ir iespējama tikai pāris virzienos, bet līdz šim valsts nostāja ir bijusi: "Kam mums vispār kaut ko vajag?" Līdz ar to finansējuma ziņā uz vienu zinātnieku mēs esam Eiropā tuvu pēdējai vietai.
Nepieciešama valsts griba mērķtiecīgi ieguldīt līdzekļus kādu globālu problēmu risināšanā. Taču šādas izpratnes par to, ka, ieguldot zinātnē, ieguvumi būs valsts ekonomikai, Latvijā trūkst.
Visu Annas Bērziņas rakstu Virsotnēs bez finansējuma netikt lasiet trešdienas, 10.decembra, laikrakstā Diena!