Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Līgatnes lāču kopēja: Pēc Mades nošaušanas neesmu atguvusies joprojām

Laiks rit nežēlīgi strauji. Pagājuši jau divi mēneši, kopš Līgatnes dramatiskajiem notikumiem Līgatnes dabas takās, kad tika pieņemts lēmums nošaut brīvībā izrāvušos lāceni Madi un pārvest uz dzīvnieku patversmi Mežavairogi abus lāčus Miku un Puiku. Zvērkopes Velgas Vītolas dzīvē šis laiks bijis ļoti smags. Visa Latvija viņu pazīst ne tikai kā «lāču mammu» un Līgatnes dabas taku seju, bet arī kā godpilnā nosaukuma Latvijas lepnums īpašnieci. Beidzot Velga piekritusi runāt par to, kā vērtē notikušo un kā jūtas šajā vasarā.

Gaida saulgriežus

Pauguru pagalmā mūs kā vienmēr sagaida mājas sargs Klēra, pa taciņu pretī soļo pašpārliecinātie kaķi Kimijs, Lilī, Bebē un Runcis, nelielā ērtā voljerā pie mājas dzīvo ezis, vārdā Ezis. «Pirms gada man atnesa septiņus bārenīšus ežulēnus, kuru mammu kāds sabrauca,» stāsta Velga. «Kad mazie kļuva patstāvīgi, palaidu viņus atpakaļ mežā, bet Ezim ir superraksturs, viņš kož zābakos, parādot, kurš ir priekšnieks mūsu attiecībās. Viņš dzīvo kā mans prieka kamols. Vakaros ejam pastaigāties. Kad nāca aukstais laiks, ieziemoju Ezi mājiņā, kā laukos ieziemo runkuļus.»

Velga tāpat kā agrāk runā aizrautīgi un tēlaini, taču šī vairs nav gluži agrākā Velga. Pēc notikušā viņa mēģina kļūt prātīgāka: «Pildu savus pienākumus, esmu zvēru kopēja uz pusslodzi, bet pašreiz nespēju būt dabas taku seja. Pēc notikušā es atteicu sarunātās tikšanās skolās un bibliotēkās, atteicu interviju arī vācu žurnālistiem, kuri gribēja rakstīt par manām attiecībām ar lāčiem. Pagaidām es gribu tikai darīt savu tiešo darbu.»

Dodamies apskatīt Velgas zaļo valstību. Pie mežacūku aploka uz kopējas saucienu - cūk, cūk! - četras apaļvēderes iznirst no lapotnes un grūstīdamās kāri notiesā Velgas nesto ciemkukuli - zaļos zāles kumšķus. Tālāk mazajā aļņu aplokā ganās pagājušā pavasara «izlaidums» alnēns Fredis. Viņš līdzīgs izstīdzējušam pusaudzim, kas tikko izkāpis no gultas un nav paguvis saķemmēties, - alnēna kājas šķiet nesamērīgi garas, bet apmatojums nesmuki izrobots, jo Fredis maina kažoku. Velga audžubērnam piedāvā burgermaizi - speciāli sagatavotas rupjmaizes šķēles: «Te iekšā ir viss labums - vitamīni, fermenti, elektrolīti.» Vispār jau Fredi nedrīkst barot ar maizi, pie iežogojuma ir uzraksts «Nebarojiet dzīvniekus!», bet katram aplokam sargu klāt nepieliksi! Fredim apmeklētāju cienasta tiek visvairāk, jo viņam nav bail no cilvēkiem. Kāds bija iebarojis alnēnam riktīgi sapelējušu baltmaizi. Velga satriekta - kas alnim var būt ļaunāks par šo!? Paldies dievam, Fredis atkal ticis pie veselības. «Aļņi man personīgi ir ļoti tuvi, jo tie ir gudri, inteliģenti un uzticīgi dzīvnieki. Pavisam mums ir septiņi aļņi. Piecas meitenes un no Stokholmas atvestais bara vadonis Svensons dzīvo lielajā aplokā. Svensons tēlo priekšnieku savā saimniecībā. Viņam es netuvojos.»

Starp dzirnakmeņiem

Īpašu kārumu - zemesriekstu turziņu - Velga katru dienu nes savai mīlulei lācenītei Ilzītei. Kopēja ieiet aiz vārtiem, mūs atstājot ārpusē. Viņa pasauc Ilzīti. Pēc brīža lācenīte iznirst no biezokņa un gāzelēdamās rikšo pie savas «mammas». Abas šķir tikai stiprs dzelzs režģis. Ilzīte nepievērš uzmanību zemē nobērtajiem riekstiem, bet caur restēm šņākuļodama laiza Velgas rokas. Šeit noklausāmies Velgas rūgtuma pilno monologu: «Nevienu no trim lāčiem - ne Madi, ne Puiku, ne Miku - neesmu audzinājusi. Viņus atveda no Rīgas zoodārza. Ilzīte ir mans bērns. Lāču dēļ Līgatnes dabas takas kļuva slavenas tuvu un tālu. Tad notika nelaime. Madi varēja nošaut jau pagājušā gada augustā, kad viņa pirmo reizi aizgāja brīvībā, un es viņu atvedu atpakaļ. Tas bija brīnums, mācība cilvēkiem un Dieva dāvana man. Taču šogad aprīlī Made aizgāja otrreiz un vairs netaisījās nākt atpakaļ, jo viņai brīvībā bija forši - barības pietika, apkārt viss zēla un plauka. Labprātīgi lācene atpakaļ nenāktu. Mēs varētu viņu iemidzināt, bet par šo iespēju nezinājām. Nepareiza cilvēku rīcība noveda pie traģiskām beigām. 24. aprīlī Madi nošāva.»

Velga vērš seju prom, jo acis kļuvušas miklas. Ilzīte kā mierinot ar savu zilo mēli dūšīgi laiza «mammas» vaigu. Pēc brīža kopēja turpina: «Kad Mades vairs nebija, masu mediji publicēja manu un Ilzītes bildi, un daudzi cilvēki nodomāja, ka nošauta tieši Ilzīte. Gada ritējumā visvairāk komentāru internetā bija leģionāru dienas sakarā un par Mades izbēgšanu. Es nebiju gatava uzbrukumiem, un psihoterapeita man arī nebija. Situācija sabiedrībā bija nokaitēta līdz vājprātam. Jutos - kā starp dzirnakmeņiem nokļuvusi. Daudziem centos atbildēt privāti, bet - kā skaidrot notikušo anonīmam rakstītājam internetā? Man pārmeta visi no apakšas līdz augšai, sauca par traku bābu, kas skraida pa mežu un atņem zvēru mammām bērnus, taču es tikai palīdzu izdzīvot tiem, kas pie manis nonāk. Daudzi pieprasīja nekavējoties nolikt uz galda Latvijas lepnumu, jo es esot pieļāvusi Mades nošaušanu, pieprasīja nosaukt šāvēju vārdus. Personīgi man viss notikušais bija liels trieciens, no kura atguvusies neesmu joprojām. Tas saistīts ne tikai ar Mades nošaušanu, bet arī ar abu lāču pārvietošanu uz Mežavairogiem. Līgatnes dabas takas un lāči man bija nesaraujams jēdziens. Lāču zaudējums ir liels trieciens arī Līgatnes dabas takām. Jācer, ka viss beigsies veiksmīgi, mūsu lāču puikas pārdzīvos trimdas laiku un atgriezīsies atpakaļ. Taču viss, kas notika tajās astoņpadsmit dienās (no 22. aprīļa, kad izbēga Made, līdz 9. maijam, kad uz Mežavairogiem aizveda abus lāču puikas), man bija skaudra dzīves skola. Tagad es gribu tikai mieru.»

Puikas atgriezīsies

Velga nav salūzusi. Cerību dod veterinārārstu secinājums, ka abu lāču puiku sirdis ir stipras, jo no bērnības abi uzauga dabīgos apstākļos, skrēja, cīkstējās, rāpās kokos un peldējās. Ķepaiņu organisms ir norūdīts. Viņi jau izturējuši trīs narkozes, ir kastrēti, un jācer, izturēs vēl narkozes devu, kas nepieciešama, lai puikas pārvestu mājās. Velga bija klāt, kad lāčus pārveda uz Mežavairogiem: «Tur saimnieki lāčus pieņēma, labas gribas vadīti, taču maniem puikām, kas izauguši brīvībā un skraidījuši pa mežu, dzīve tur ir psiholoģiski un fiziski smags laiks. Es gaidu Puiku un Miku mājās.»

Velga Vītola skaidro: «Mana dzīve un darbs ar dzīvniekiem nav nekas vienreizējs un fenomenāls, kā pēdējā laikā ir izskanējis masu medijos, bet man ir liela pieredze un patiesa vēlme saprasties ar dzīvo dabu. Latvijā ir daudz tādu cilvēku! Mani tikai plašāk pazīst, jo es par to daudz stāstu, rakstu, fotografēju. Esmu pateicīga liktenim, ka esmu varējusi kontaktēties ar dažādiem dzīvniekiem, mēģinājusi tos izprast un veidot ar tiem attiecības, kuru pamatā nav cilvēka virskundzība pār dzīvnieku, bet gan savstarpēja cieņa, izpratne, mīlestība. Ka esmu pareizi izpratusi dzīvniekus, pierāda tas, ka manās mājās kopā ar maniem bērniem veiksmīgi izauguši divi lācēni, bērni ir rotaļājušies ar vilcēnu, auklējuši stirnēnus, kopā pa mežu bieži esam pastaigājušies ar alnēniem. Šajā kopā dzīvošanā nav cietuši ne cilvēki, ne dzīvnieki. Zinu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuriem mani stāsti un fotogrāfijas par dzīvniekiem padara dzīvi gaišāku, kuri dala ar mani šo mīļumu, labestību, vienotību ar dabu un dzīvniekiem. Taču es nekad nestādīšu dzīvnieka dzīvību augstāk par cilvēka dzīvību.»

Huskvarns jāatstāj mājās

Pārdesmit minūšu vēlāk nokļūstam pie lūšu iežogojuma un cenšamies starp koku stumbriem saskatīt zvēru aprises. Velga saka: «Ja gribat garantiju, ka ieraudzīsiet dzīvniekus, jābrauc uz zooloģisko dārzu. Taču mēs varam dot dzīvniekiem to, ko nevar nodrošināt zoodārzs, - brīvību un plašumu. Reizēm ar cilts māti lūseni Leonoru kopā sēžam uz baļķīša. Mēs draudzējamies. Bailes man nav ne no viena, taču viennozīmīgi jāzina, kad jāstāv, kad jāatkāpjas, kad var iet uz priekšu. Viņi pie manis pieraduši, un tāpēc varu atnākt un lēnām, klusiņām zāģēt zarus. Iedomājieties, kas notiktu, ja te ielaistu večus ar huskvarnu?»

Atpakaļceļā uz Rīgu klusējam. Skaidrs, ka notikušo nevar izdzēst no atmiņas. Viesistabā Velga melnā rāmītī novietojusi Mades bildīti. Blakus uz galda nolikta bieza mape ar zīmējumiem un vēstulēm no Jūrmalas Pumpura vidusskolas 4. un 5. klases audzēkņiem. Bērnu mierinājuma vārdi Velgai dziedē sāpes, bet vēlējums «nesalūstiet, turpiniet, jūs mums esat ļoti vajadzīga» mudina atkal sākt rīkoties. Visvairāk Velga vēlas, lai Mades nāve nebūtu veltīga.

Cerīgs epilogs

Gaujas Nacionālā parka fonda valdes priekšsēdētājas Baibas Pavlovičas atsūtītā ziņa par lāču topošo voljeru ir cerīga: «Līgatnes lāču dumpis, kas notika šā gada aprīlī, izdarīja savas korekcijas Gaujas Nacionālā parka fonda plānos attiecībā uz iežogojumu būvniecību un dzīvnieku pārvietošanu. Šā brīža situācija ir tāda, ka lācene Ilzīte, turpinās dzīvot iežogojumā, kurā viņa atradās līdz šim, bet abiem lāčiem Mikum un Puikam tiks būvēts jauns iežogojums. Tā kā tagad tas jābūvē diviem, nevis vienam lācim, voljeram jābūt lielākam, tāpēc palielinās arī būves izmaksas. Pašlaik rit iežogojuma projektēšanas darbi. Tie jāpabeidz līdz 15. jūlijam.»

Līdz šim lāču mājas izveidei saziedoti 36 058,83 lati. Iespējams, ar šo summu nepietiks paredzamajam darbu apjomam. Mēs katrs varam ziedot naudu labā nodoma īstenošanai. Protams, ja gribam atkal lāčus skatīt vaigā Līgatnes dabas takās.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vinnēs tas, kurš nenokaitinās Trampu

Par Ukrainas miera sarunu perspektīvām Trampa laikmetā Agneses Margēvičas intervija ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktoru Tomu Rostoku.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas