Cik objektīvs ir pārtikas cenu kāpums?
Tagad modē ir tāds termins kā neadekvātas pārtikas cenas vai neadekvāts uzcenojums, bet tā nav – tas ir nepareizs formulējums. Nav godīgas vai negodīgas cenas. Ja no tevis pērk, tad viss ir normāli. Jautājums – vai mēs varam ar kādām metodēm – pātagas vai burkāna – stimulēt, piemēram, cenu samazināšanu? Vai cenas par augstu vai par zemu, to arī ir grūti pateikt. Ja pērk, viss ir kārtībā.
Tomēr mums ir ļoti polāra sabiedrība. Tradicionāli valsts cenšas virzīties uz to, lai būtu ļoti liels vidusslānis un drusku nabagie un bagātie. Mums Latvijā vidusslānis ir ļoti mazs, ir diezgan paliels pārtikušo slānis un ļoti daudz cilvēku ar ierobežotiem līdzekļiem. Arī turīgie cilvēki iet uz veikalu, arī viņiem vajag produktus. Un, ja viņi pērk, tirgotāji pārdod. Tā nav problēma, bet problēma ir, ka ir ļoti liela daļa, kas vairs rīsus par eiro nopirkt nevar. Par to ir jādomā.
Nav izsmeltas visas iespējas cenu pazeminājumam. Ir vieta izaugsmei šādā ziņā. Man nepatīk tādi apzīmējumi, ka kādam būtu obligāti jātirgo vietējā prece zem pašizmaksas vai jānosaka pārtikas cenas. Ja mēs noteiksim pārtikas cenas, tad diktēsim arī algu lielumu utt., tad aiziesim uz iekārtu, no kuras laimīgi esam tikuši vaļā un kuras sekas redzam tepat blakus.
Tirgotāji tā nesaka, bet es gribētu teikt, ka mums pietrūkst nopietnas konkurences abiem lielajiem tirdzniecības tīkliem.
Kādu tirdzniecības ķēdi mums Latvijā vēl vajadzētu?
Visu sarunu lasiet avīzes Diena otrdienas, 18. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!