Tiesā vērsās reģionālā partija "Mēs - Talsiem un novadam", apstrīdot Politisko partiju finansēšanas likuma 7.panta 1.daļas 2.punktu, kas nosaka valsts finansējuma apjomu par katru iegūto balsi pēdējās pašvaldības domes vēlēšanās, bet tikai partijām, par kuru pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā 2% vēlētāju.
Partijas valdes priekšsēdētājs Edgars Zelderis uzskata šo likuma normu par neatbilstošu Satversmes 91.pantam, kas nosaka cilvēku vienlīdzību likuma priekšā bez jebkādas diskriminācijas.
Saeima lūdza izbeigt tiesvedību lietā, jo apstrīdētā norma neradot iesniedzēja Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu. Saeima uzskatīja, ka Satversmes 91.panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips piemērojams kopā ar citām pamattiesībām. Papildus tam Saeima norādīja, ka iesniedzējs neesot ievērojis Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu.
ST secināja, ka persona nolūkā aizsargāt savas tiesības var tieši atsaukties uz tiesiskās vienlīdzības principu. ST arī konstatēja, ka konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš ir ievērots. Līdz ar to tiesvedības izbeigšanai lietā nav bijis pamata.
Tiesā norādīja, ka tiesiskā vienlīdzība pieder pie pamattiesībām, kuras Satversmē tika ietvertas jau tās sākotnējā redakcijā.
Tiesiskā vienlīdzība ir atvasināta no vispārējā taisnīguma principa, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtība. Prasība pēc tiesiskās vienlīdzības nozīmē likumdevēja pienākumu ievērot saprātīgumu un objektivitāti atšķirīga tiesiskā stāvokļa noteikšanā. Tāpēc tiesiskā vienlīdzība netiek pārkāpta tad, ja likumdevēja radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta pieļaujamās rīcības brīvības ietvaros un tai ir saprātīgs un objektīvs pamats. Tas nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir vienāda, savukārt atšķirīgos apstākļos - atšķirīga.
ST uzsvēra, ka tiesības uz tiesisko vienlīdzību ir konstitucionāli aizsargājamas patstāvīgas pamattiesības.
ST norāda, ka nacionālā līmeņa politiskajām partijām piešķiramā valsts atbalsta sistēma ir piesaistīta attiecīgajās vēlēšanās iegūto balsu skaitam. Proti, atkarībā no tā, kādi ir nacionālā līmeņa politiskās partijas panākumi konkrēta līmeņa vēlēšanās, tiek aprēķināts šai partijai piešķiramā valsts budžeta finansējuma apmērs. Arī reģionālo politisko partiju panākumi pašvaldību vēlēšanās ir mērāmi pēc to iegūtajām balsīm. No minētā izriet, ka abas personu grupas vienojošā pazīme ir politisko organizāciju iegūtās balsis pašvaldību vēlēšanās.
Taču ST uzsver, ka viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Tādējādi izskatāmajā lietā bija jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
Tāpat ST norāda, ka politiskās partijas ir nozīmīgs demokrātiskas valsts elements, un tās veido saikni starp sabiedrību un valsts varu, nodrošinot organizētu sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos.
Politiskās partijas, kuru mērķis ir iegūt pārstāvību Saeimā, īsteno atšķirīgas funkcijas nekā reģionālās politiskās partijas. Ikviens Latvijas pilsonis, piedaloties Saeimas vēlēšanās, var līdzdarboties valsts kopējo mērķu un attīstības virzienu noteikšanā. Šādā veidā tiek nodrošināta pilsoniskās sabiedrības līdzdalība un iesaiste valsts pārvaldīšanā, kā arī iespēja lemt par kopējo sabiedrības labumu. Lēmumi, kas tiek pieņemti nacionālajā līmenī, raugoties no valsts kopējo interešu viedokļa, ir visaptveroši pretstatā tiem lēmumiem, kas tiek pieņemti pašvaldībās.
Tādēļ arī nacionālā līmeņa politiskajām partijām, kuras ieguvušas vairāk nekā divus procentus vēlētāju balsu, ir lielākas iespējas nekā reģionālajām politiskajām partijām pārstāvēt suverēna gribu kopējās sabiedrības labuma vārdā. Savukārt reģionālo politisko partiju aktivitātē ir nozīmīgs vietējās pārvaldes elements un šo partiju funkcijas ir saistītas ar vietējās pašvaldības ekonomisko un saimniecisko attīstību.
No iepriekš minētā secināms, ka politiskajām partijām, kuras darbojas nacionālā līmenī un spējušas iegūt vairāk nekā divu procentu vēlētāju atbalstu, un tām politiskajām partijām, kuras darbojas reģionālā līmenī, ir atšķirīgas funkcijas ilgtspējīgas politikas veidošanā un demokrātijas stiprināšanā. Līdz ar to nacionālā līmeņa un reģionālā līmeņa politisko partiju funkcijas ir atšķirīgas un nevar tikt salīdzinātas.
ST arī norāda, ka likumdevējs ir izsvēris objektīvās atšķirības starp nacionālā līmeņa un pašvaldību līmeņa vēlēšanām un, īstenojot savu rīcības brīvību, izšķīries par valsts finansējuma piešķiršanu tikai tām politiskajām partijām, kuras piedalās nacionālā līmeņa vēlēšanās un ieguvušas noteiktu vēlētāju balsu skaitu. Šāds lēmums nav uzskatāms par neobjektīvu vai nesaprātīgu.
Līdz ar to valsts finansējuma piešķiršana politiskajām organizācijām ir likumdevēja tiesībpolitiska izšķiršanās, kas balstīta demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipos.
AT atzina, ka izskatāmajā lietā no Satversmes 91.panta pirmā teikuma neizriet pienākums paredzēt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos. Līdz ar to ST secināja, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.panta pirmajam teikumam.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Partija "Mēs - Talsiem un novadam" pirmo reizi startēja 2017.gada pašvaldību vēlēšanās, iegūstot divas vietas domē, un Zelderis uz gadu kļuva par Talsu mēru. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās 2021.gadā partija jau ieguva četras vietas no 19, turklāt Zelderis no saraksta 22.numura ar vēlētāju "plusiņu" palīdzību nokļuva 1.vietā.
Savukārt nesen notikušajās parlamenta vēlēšanās Zelderis, kurš līdz ar citiem partijas biedriem startēja no "Progresīvo" saraksta, tika ievēlēts 14.Saeimā, saņemot 6519 vēlētāju balsis. Tas kļuvis iespējams uz partiju noslēgtā līguma pamata. Tiesā Zelderis pauda, ka "Progresīvie" nav finansējuši talsinieku Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu.