VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone Dienai uzsver, ka šo problēmu nevar atrisināt ar vienkāršu vainīgo "izķeršanu", jo parasti pēc soda saņemšanas ierastā prakse tiek turpināta. Ar darba devējiem, kuri maksā aplokšņu algas, ir ārkārtīgi grūti cīnīties arī tāpēc, ka darbiniekam it kā viss ir - gan darba līgums, gan darba stundu uzskaite, un to, kas tiek saņemts aploksnē, zina tikai tās devējs un saņēmējs. Tieši tādēļ VID arī nav nekādu statistikas datu par aplokšņu algu saņēmējiem.
I. Pētersone arī norāda, ka aplokšņu algas dominē tajās nozarēs, kurās pārsvarā norēķini notiek ar skaidru naudu, nevis pārskaitījumiem un ir saskarsme ar klientu, kas ir fiziska, nevis juridiska persona. Tie ir gan dārzniecības, gan friziera un manikīra pakalpojumi. Tāpat aplokšņu algas ir izplatītas apsardzes uzņēmumos, mežizstrādē un būvniecībā, kur tiek piesaistīti nelieli apakšuzņēmēji. "Dubulta grāmatvedība ir pārāk sarežģīta lieliem uzņēmumiem, tāpēc tur pelēkā nodarbinātība ir mazāk izplatīta. Lai pieķertu kādu uzņēmumu aplokšņu algu izmaksā, mums vispirms ir jākonstatē melnās naudas avots, no kā aploksnes tiek maksātas. Taču bieži tas ir gandrīz neiespējami," skaidro I. Pētersone.
Minimizēt aplokšņu algas iespējams nevis ar sodu par pārkāpumu, kas ir vienreizējs pasākums un neliedz vainīgajam turpināt ierasto praksi, bet ar mērķētiem ilgtermiņa pasākumiem. "Viens no risinājumiem, kurus piemēro arī citās ES valstīs, būtu noteikt minimālo algas nodokļos samaksāto summu (atkarībā no konkrētās nozares), lai uzņēmums varētu piedalīties valsts vai pašvaldību konkursos, kā arī varētu pretendēt uz Eiropas struktūrfondu naudu," pārliecināta VID ģenerāldirektore.
Visu Rūtas Kesneres rakstu lasiet trešdienas, 2.aprīļa, laikrakstā Diena!