Tieslietu ministrija (TM) plāno pilnībā mainīt līdzšinējo bērnu sodīšanas sistēmu, atsakoties no administratīvās atbildības un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas. Tā vietā akcents tiks likts uz riska grupas bērnu uzvedības cēloņu skaidrošanu un sociālās korekcijas programmām. Nozarē strādājošie un arī pašvaldības bažījas, ka esošās sistēmas sajaukšana nenesīs gaidītos rezultātus.
Viduslaiku prakse
TM uzsver, ka pārmaiņas ir akūti nepieciešamas, jo pašreizējā sodu sistēma nestrādā un bērnu tiesību jomā situācija kļūst sliktāka, nevis labāka. Traucē arī tas, ka paralēli pastāv trīs sistēmas: tradicionālā sodīšana, ņemot par pamatu Administratīvās atbildības likumu un Krimināllikumu; audzināšana, proti, audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana; resocializācija (Bērnu aizsardzības likuma 58. pants). TM uzskata, ka turpmāk visa pamatā jābūt tieši trešajai pieejai, kurā akcentu liek nevis uz sodu, bet uz iemeslu un cēloņu meklēšanu un veidu, kā mainīt bērna uzvedību un attieksmi pret notiekošo. Divas pirmās sodīšanas sistēmas, kas tiek aktīvi izmantotas, diemžēl rezultātus nav devušas, jo statistika rāda, ka 2019. gadā bija 6000 gadījumu, 2020. gadā – 4500. "Mēs sodām un sodām, bet situācija labāka nekļūst. Nekādas fundamentālas pārmaiņas bērnu uzvedībā tas nerada. Mēs turpinām strādāt ar viduslaiku metodēm: pārkāpums – sods," Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā uzsvēra TM valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina.
Viņa norādīja, ka esošais likums par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu pieņemts pirms 19 gadiem, kad "mūsu zināšanas par šo jautājumu bija krietni mazākas", uzskatot, ka svarīgāks ir sods, nevis iedziļināšanās bērnu uzvedības problēmās. Valsts probācijas dienesta pētījumi liecina, ka tā redzeslokā nereti nonāk tie, kam savulaik piemēroti gan sodi, gan audzinoša rakstura piespiedu pasākumi, taču pozitīvas izmaiņas tas nav devis. TM iesaka izveidot vienotu izpildes shēmu visā Latvijā, noteikt atbildīgo institūciju (to izlemtu katra vietvara pati), kas strādā ar riska grupas bērniem, pilnveidot starpinstitucionālo informācijas apmaiņu, kā arī nostiprināt ģimenes iesaisti, nosakot stingrus uzraudzības mehānismus darbā ar to. Reforma attiektos uz bērniem no 11 līdz 18 gadiem.
Kārtējais dokuments
L. Medina akcentēja, ka "no institucionālā viedokļa negribam ieviest neko kardināli jaunu, bet atteikties no novecojošām lietām, kas nedod rezultātu". Tiesa, lai pakalpojumi un korekcijas programmas varētu sasniegt rezultātu, būs nepieciešami papildu resursi gan valsts institūcijām, gan pašvaldībām. Labklājības ministrija šobrīd uzsākusi darbu pie pakalpojumu groza pieejamības. Tāpat TM cer, ka izdosies izveidot pedagoģiski psiholoģisko atbalsta dienestu, kas būtu svarīgs atbalsta punkts darbā ar riska grupas bērniem.
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos Vineta Reitere atgādināja, ka pirms dažiem gadiem jau izstrādāts Bērnu antisociālās uzvedības prevencijas likumprojekts, kurā tika plānota atteikšanās no administratīvajiem sodiem. Diemžēl dokuments palika atvilktnē, jo prasīja ik gadu ieguldīt lielas summas (40 miljonus eiro). Taču tajā bija izveidots skaidrs mehānisms ar visiem paredzētajiem pasākumiem, nosakot, ka par primāro prevenciju būtu atbildīga pašvaldība, bet par sekundāro – valsts. Jaunajā pieejā viss tiek uzlikts uz pašvaldību pleciem un pilnībā atsakās no piespiedu audzinoša rakstura līdzekļu piemērošanas, kas nešķiet izsvērts solis. Turklāt nav saredzama skaidra vīzija par papildu resursu piešķiršanu.
Jāpilnveido, nevis jālikvidē
Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas priekšniece Ligita Pēlmane atzina, ka daudz kas nedarbojas arī tāpēc, ka pašvaldībās atbildīgās iestādes, kas iekārto profilakses lietas un seko to izpildei, ir atšķirīgas. Turklāt katra no tām (policija, sociālais dienests, bāriņtiesa) strādā, pamatojoties uz saviem likumiem. Ja nebūs noteikta konkrēta atbildīgā iestāde, sistēma nedarbosies. Viņasprāt, viss bremzējas, jo nedarbojas agrīnā prevencija. Ja reiz bērns nonācis policijas redzeslokā, skaidrs, ka iepriekšējie pasākumi nav bijuši efektīvi. Taču tas nav iemesls, lai atteiktos no audzinoša piespiedu rakstura līdzekļu piemērošanas. Kad 2016. gadā stājās spēkā prasība pielietot tieši šo mehānismu, 2017. gadā Rīgā tika iekārtotas 872 izpildes lietas, 2018. gadā – 882, 2019. – 678, 2020. – 489 (samazinājums varētu būt Covid-19 ietekmē). 70–80% gadījumu šie audzināšanas līdzekļi izpildīti. Lielākoties tās ir tieši sociālās korekcijas programmas, kurās tiek iekļauta ģimene, ne tikai bērns. Tāpēc esošā sistēma nevis jālikvidē, bet jāpilnveido.
Rīgas domes Administratīvās komisijas un Bērnu lietu apakškomisijas pārstāve Kristīne Nusberga pauda neizpratni par TM kritisko attieksmi pret pašreizējo sistēmu: "Kas gan slikts, ja kā piespiedu audzināšanas līdzeklis tiek noteikts psihologa apmeklējums? Vai arī bērnam jānovērš sava kaitējuma sekas, piemēram, jānotīra apķēpāta mājas siena?" Viņa piebilda, ka nereti sodi tiek piespriesti tāpēc, ka pašvaldībai nav resursu, lai algotu psihologus vai atkarību profilakses speciālistus. Viņa rosināja reformas ieviešanai garāku pārejas periodu un ņemt vērā praktiķu ieteikumus.