Kā mainījusies LVRTC ikdiena ārkārtējo apstākļu laikā?
Latvija un visa pasaule piedzīvo laiku, kam grūti atrast salīdzinājumu. Mēs vienmēr esam īpaši uzsvēruši, ka LVRTC ir kritiskās infrastruktūras turētājs, ka pakalpojumi, ko sniedzam, ir vitāli svarīgi tam, lai valsts var funkcionēt, lai sakari un informācija būtu pieejama gan saņemšanai, gan nodošanai. Šis ir brīdis, kad to pieradām darbos. Neatkarīgi no tā, vai strādājam no mājām vai esam savā darbavietā torņos, datu centros vai pie optikas trases, – šis ir laiks, kad redzam, varam parādīt un arī paši sajust, kāpēc LVRTC ir valstij tik būtisks, kāpēc LVRTC ir neprivatizējams, cik stipra, droša un noturīga ir mūsu infrastruktūra un pakalpojumi.
Vairāk nekā puse LVRTC darbinieku jau kopš 13. marta strādā attālināti. Tie darbinieki, kuru darba pienākumi ir saistīti ar atrašanos objektos, ir apgādāti ar individuālās aizsardzības un dezinfekcijas līdzekļiem, tāpat šo darbinieku darbs tiek organizēts maiņās, lai mazinātu kontaktu un inficēšanās riskus. Biroja pagalmā esam aprīkojuši lapenīti klientu uzņemšanai, jo turpinām nodrošināt eParaksta karšu izsniegšanu, bet ierobežojam cilvēku pārvietošanos telpās. Esam informējuši klientus un lūguši izvērtēt nepieciešamību apmeklēt LVRTC objektus klātienē. Esam uzrunājuši lielākos LVRTC klientus ar lūgumu pārvērtēt pasūtījumus un pakalpojumu pieprasījumus LVRTC, lai ierobežotu darba apjomu un attiecīgi arī pārvietošanos un kontaktu raisītus riskus. Ir skaidrs, ka pasūtījumus pagūsim izpildīt arī pēc tam, kad situācija būs stabilizējusies un inficēšanās riski būs mazinājušies. Šobrīd būtiskākais ir nodrošināt esošo pakalpojumu stabilitāti un pieejamību 24/7 režīmā, kas atkarīga arī no darbinieku spējas būt ierindā.
Vai LVRTC infrastruktūra iztur būtiski pieaugošo datu pārraides apjomu?
LVRTC infrastruktūra jau no pirmās dienas pēc noklusējuma veidota tā, lai būtu gatava darbam neordināros apstākļos. Daļa infrastruktūras pat ir veidota īpaši krīzes situācijām un nepieciešamībai nodrošināt iedzīvotājiem informācijas pieejamību.
Nenoliedzami slodze uz IT infrastruktūru pieaug, par to liecina arī tas, ka lielie straumēšanas giganti samazina satura straumēšanas kvalitāti. Arī mums novērota līdzīga tendence, ka slodze pieaug, bet, ņemot vērā LVRTC fokusu uz valsts pārvaldi un tās sistēmām, šeit galvenokārt vērojams pieaugums/pieprasījums tām valsts pārvaldes nodrošinošajām IT komponentēm, kas veicina, uzlabo vai padara iespējamu attālināto darbu (piemēram, eParaksts, Latvija.lv e-pakalpojumi). Papildus saņemam arī pieprasījumus celt interneta pieslēgumu kapacitātes. Noslodzes ģeogrāfijai šobrīd nav manāmas krasas atšķirības.
Vai iedzīvotājiem ir pieejami sakari?
Šobrīd pāreja uz digitālo formu notiek tik strauji kā vēl nekad. Tās jomas un darbības, ko iedzīvotāji un uzņēmumi iepriekš nevarēja digitalizēt dažādu iemeslu dēļ, tagad tiek digitalizētas uzreiz, jo situācija spiež un ir nepieciešams rast risinājumus, pretējā gadījumā tiktu traucēta šo uzņēmumu pamatdarbība. TV un radio pieejamība iedzīvotājiem pēdējo gadu laikā ir bijusi labā līmenī. 99% valsts teritorijas bezmaksas apraide ir pieejama 99,77% valsts teritorijas, sasniedzot 99,87% valsts iedzīvotāju. LVRTC izveidotais maģistrālais datu pārraides tīkls ļauj sniegt milzīga apjoma datu pārraides pakalpojumus pat šajos apstākļos. Jāuzsver, ka kopumā tas, kā dažu dienu laikā transformējusies visas valsts ikdiena, ir bijis iespējams, tikai pateicoties tam, ka Latvija mērķtiecīgi gan tehnoloģiski, gan tiesiski, gan praktiski ir gatavojusies un soli pa solim iedzīvinājusi digitālo Latviju, tas nozīmē – gan infrastruktūras, gan normatīvu, gan rīku pieejamību.
Rīgā un valsts lielākajās pilsētās internets ir pieejams pietiekami vienkārši un lēti. Kā ir ar attālajiem reģioniem? Vai platjoslas projekts nes augļus?
Platjoslas optisko tīklu pašreiz izmanto 12 elektronisko sakaru operatoru, kas iznomājuši 1972,9 kilometrus tīklu jeb vairāk nekā pusi no iecerētās 3863 kilometru plašās trases. Salīdzinoši, beidzoties pirmajai kārtai 2015. gadā, bija komercializēti 1085 kilometri optiskā tīkla un to izmantoja seši reģionālie un trīs nacionālie operatori.
Tā kā LVRTC nedrīkst sniegt pakalpojumu gala lietotājiem, bet tikai iznomāt tīklu operatoriem, mūsu rīcībā nav informācijas par reālo gala lietotāju skaitu, tomēr mums ir zināmi pozitīvi piemēri – novadi, kur ātrgaitas interneta pieejamība pavērusi jaunas iespējas gan komersantiem, gan reģionu iedzīvotājiem. Īpaši priecē tas, ka astoņi no 12 komersantiem, kuri izmanto platjoslas tīklu, ir reģionālie – tātad komersanti, kuriem visdrīzāk nebūtu iespējas šādu tīklu izveidot pašiem.
Tīkla trase un piekļuves punkti pirmajā kārtā tika veidoti, balstoties uz iedzīvotāju skaitu plānotajās teritorijās, otrajā kārtā – vadoties pēc operatora interesēm piedāvāt pakalpojumus noteiktās teritorijās. Redzam, ka mainās arī operatoru plāni, intereses un iespējas noteiktās vietās piedāvāt iedzīvotājiem platjoslas internetu. Visbiežāk iemesls tam ir potenciālo klientu skaita un maksātspējas, kā arī infrastruktūras ierīkošanas izmaksu proporcija. Apzināmies, ka operatori ļoti gaida uz valsts atbalstu pēdējās jūdzes jeb pieslēguma līdz gala lietotājiem realizēšanai.
Šobrīd, ievērojot fiziskās distancēšanās principus, daudzi galvaspilsētas iedzīvotāji, īpaši radošo profesiju, kā arī IT nozares pārstāvji, ir pārcēlušies uz laukiem un strādā attālināti. Vai ir pieaudzis operatoru pieprasījums pēc platjoslas?
Jāapzinās, ka LVRTC izbūvētā infrastruktūra saskaņā ar ERAF projekta nosacījumiem ir tikai viens no posmiem – vidus posms, kas nepieciešams, lai pieslēgtos platjoslas tīklam. Platjosla vien neko nerisina. Operatoram ir jāizveido pieslēgums līdz gala lietotājiem – pēdējā jūdze. Ir situācijas, kur pēdējo jūdzi var veiksmīgi izveidot ar bezvadu risinājumiem, bet ir situācijas, kur operatoriem nepieciešams veidot savu optisko tīklu vai vara kabeļu risinājumu vairāku metru vai vairāku simtu metru attālumā. Šādā gadījumā saskaņā ar normatīviem vajadzīga projektēšana, izbūve, tīkla nodošana ekspluatācijā un tikai tad pakalpojums būs pieejams gala lietotājiem. Tāpēc ir skaidrs, ka visbiežāk vienas nakts laikā operators pēc pieprasījuma gala lietotājiem nevarēs nodrošināt platjoslas pakalpojumu, ko nodrošina LVRTC izbūvētais tīkls. Tomēr būs situācijas, kur tas būs iespējams pietiekami operatīvi.
Jāuzsver, ka arī platjoslas tīkla nozīme vai pienesums kopumā var tikt vērtēts tikai 2–3 gadu laikā pēc tīkla pilnīgas pabeigšanas. Šobrīd vēl pilnā sparā rit tīkla izbūves darbi, lai izveidotos loģiska un operatoriem pievilcīga un izdevīga, kā arī rezervēta tīkla arhitektūra. Rezervēta šajā gadījumā nozīmē to, ka, ja ir tīkla bojājums vienā posmā, datu pārraide tiek nodrošināta pa citu pievadu un gala lietotāji traucējumus neizjūt. Šādi esam izveidojuši savu maģistrālo tīklu, kura pamatā ir divi loki, kas savieno Rīgu un valsts lielākās pilsētas. Pārrāvumu gadījumā datu pārraide var tikt nodrošināta pa otru tīkla loku, tādējādi padarot tīklu maksimāli uzticamu.
Vai šāda drošība operatoriem ir pa kabatai?
Platjoslas projekts, ko īsteno LVRTC, no pirmās dienas ir bijis bezpeļņas projekts, tas nozīmē, ka tarifu jeb operatora maksājumu LVRTC veido tikai tīkla uzturēšanas izmaksas un LVRTC investīcijas tīkla izbūvē, kas, tēlaini izsakoties, tiek proporcionāli sadalītas starp visiem esošajiem un prognozētajiem tīkla izmantotājiem – operatoriem piecu gadu periodā. Operatora ieguvums ir tas, ka viņam nav jāinvestē tīkla izveidē, viņam nav jāuztur tīkls, viņam nav jānomā viss tīkls, bet tikai tā daļa, kas viņam nepieciešama. Vērtējot Baltijas valstu mērogā, Latvijā nomas maksa nav ne zemākā, ne augstākā, turklāt jau drīzumā kļūsim vēl izdevīgāki, jo šobrīd gaidām no Optiskā tīkla uzraudzības komitejas (OTUK) apstiprinājumu jaunajiem tarifiem, kas cita starpā arī paredz 30% nomas atlaidi teritorijās, kas būs noteiktas kā īpaši atbalstāmas. Pamatā tie būs vairāk nekā 60 pagastu, kuros ir zems iedzīvotāju apdzīvotības blīvums un operatori būs gatavi sniegt pakalpojumus iedzīvotājiem vismaz trīs gadus.
Tīkla trase un piekļuves punkti pirmās kārtas laikā saskaņā ar OTUK apstiprināto sarakstu tika veidoti, vadoties pēc lielākā iedzīvotāju skaita teritorijās, savukārt otrās kārtas laikā teritorijas tika izvēlētas, balstoties uz operatoru interesi par pakalpojuma sniegšanu noteiktā vietā.
LVRTC veicis izbūvi, lai loģiski savienotu pirmās un otrās kārtas laikā izbūvēto trasi, lai padarītu to maksimāli pievilcīgu komersantiem, kā arī lai nodrošinātu trases kapacitātes pilnvērtīgu izmantošanu. Jau pēc pirmās kārtas īstenošanas LVRTC apzināja iemeslus, kāpēc komersanti, kas iepriekš bija pauduši savu vēlmi piedāvāt iedzīvotājiem pakalpojumu, savus plānus maina. Situācija reģionos ir tāda, kāda tā ir. Latvija ir viena no valstīm, kur ļoti izteikta ir iedzīvotāju koncentrēšanās galvaspilsētā, taču tas nenozīmē, ka reģionos dzīvojošajiem nav nepieciešami sakari. Radio, TV un mūsdienās arī interneta pieejamība ir vienlīdz svarīga gan galvaspilsētas, gan maza ciemata iedzīvotājam, tāpēc valstij ir jādomā par atbalsta mehānismiem komersantiem, kuri šobrīd lielā mērā nogaida un atliek savus ieguldījumus tīklu izbūvei līdz platjoslas piekļuves punktiem.
Sākot platjoslas projekta 2. kārtu, tika ņemta vērā iepriekšējā pieredze un secinājumi. Lai mazinātu operatoru izmaksas savienojumu izveidošanā ar vidējās jūdzes infrastruktūru, tika panākts, ka piekļuves punkti tiek veidoti arī operatoru mezglu punktos – pie torņiem. Darām un maksimāli sadarbojamies ar visām iesaistītajām pusēm, lai nosacījumi būtu operatoriem izdevīgi un ērti, cerot uz to, ka tas rezultēsies arī ar apmierinātu gala lietotāju.
Ir dzirdēts, ka potenciālie gala lietotāji nereti ir sašutuši par to, ka pa mājas logu redzams platjoslas tīklu iezīmējošs stabiņš, bet pieslēgties tam nevar. Vai bieži sabiedrība vēršas pie LVRTC?
Iedzīvotāji mums raksta vai zvana samērā reti, daudz ciešāka ir sadarbība ar pašvaldībām, gan saskaņojot pieslēguma punktu izvietošanu, gan trases atrašanās vietu un pašvaldības plānus konkrēto teritoriju attīstībā.
Jāuzsver, ka ir pašvaldības, kas ļoti precīzi un mērķtiecīgi plāno savu digitālo attīstību, apzinoties, ka, jo tālāk no galvaspilsētas tās atrodas, jo būtiskāka ir digitālā pieejamība – gan tāpēc, lai iedzīvotājiem būtu ērti un komfortabli, gan tāpēc, ka komercijas, ražošanas un pat izglītības attīstība šobrīd nav iedomājama bez jaudīgas datu pārraides, kas nepieciešama gan iekārtu vadīšanai, gan satura pārraidīšanai.
Nereti iedzīvotāji domā, ka operatori var pieslēgties tīklam tikai tā saucamajos pieslēguma punktos, kas pirmajā kārtā izveidoti 177, bet otrajā – iecerēti 220 papildu punkti. Faktiski ir tā, ka operators, balstoties uz sava tīkla, kā arī gala lietotāju lokāciju, var izvēlēties un pieslēgties platjoslas tīklam vienā no 397 pieslēguma punktiem vai arī jebkurā tīkla posmā, kur tas ir tehniski un normatīvi iespējams. Šādos gadījumos LVRTC veic pieslēguma izbūvi. Tāpēc iespējamo pieslēguma vietu skaits ir daudz lielāks nekā izveidoto pieslēguma punktu skaits.
Visi 397 piekļuves punkti kopumā būs izveidoti komersantiem pieejamās vietās, iespējami tuvu potenciālajiem gala lietotajiem, un šajās vietās tīklam pēc nepieciešamības var pieslēgties viens vai vairāki operatori. Nav kritēriju tam, kur precīzi būtu jāizbūvē piekļuves punkts – vai tā ir skola, bibliotēka, slimnīca vai domes telpas, kā arī – vai šim punktam ir jāatrodas ārpus telpām vai iekšpusē. Ir situācijas, kur piekļuves punkts ir izveidots tieši pie daudzdzīvokļu mājas vai tuvu ievērojamam tūrisma objektam, bet galvenokārt punkti ir pie sabiedriskā labuma un publiskām iestādēm.
Praksē ir gadījumi, kad pašvaldības iebilst pret piekļuves punktu izveidi vietās, kur, mūsuprāt, tas būtu visērtākais. Tāpat atsevišķas pašvaldības, saredzot tīkla potenciālu turpmākai attīstībai, ir paudušas vēlmi, lai pagastā ir vairāk nekā viens piekļuves punkts, tādējādi padarot tīklu pievilcīgāku komersantiem pakalpojumu sniegšanai.
Kā kopumā vērtējat platjoslas projektu? Vai sāktais ceļš ir pareizs?
Platjoslas projekta ietvaros tīkls tiek būvēts 20 un vairāk gadiem, tas nozīmē, ka, piemēram, šobrīd daudz pieminētais 5G tīkls faktiski būs pieejams tikai tur, kur ir optikas tīkls. Līdz ar to, ja netiktu izbūvēts šāds tīkls, visticamāk, daudzviet Latvijā komunikācijas pakalpojumu attīstība būtu ļoti, ļoti ierobežota vai neiespējama.
Šādi projekti tiek realizēti visā Eiropas Savienībā. Un Latvijas dati rāda, ka mums nav pamata palikt ēnā. Vidējā jūdze ir nepieciešama, tāpat kā ilgtermiņā ir nepieciešama kopplānotas un koplietotas infrastruktūras izveidošana, jo tikai tādā veidā iespējams nodrošināt izveidotās infrastruktūras lietderību, efektivitāti un izdevīgāku pakalpojumu piedāvājumu gala lietotājiem.
Platjoslas projekta turpināšana (3. kārta) un skaidrs risinājums komplektā ar atbalsta mehānismu pēdējās jūdzes nodrošināšanai ir valsts mēroga aktivitātes, un to realizācija ir vitāli svarīga ne tikai elektronisko sakaru nozares attīstībai, bet arī valsts un tās iedzīvotāju konkurētspējas veicināšanai. Iedzīvotāju piekļuve ātrgaitas platjoslas internetam ilgtermiņā veicinās inovācijas, ekonomisko izaugsmi un uzlabojumus gan privātpersonu, gan uzņēmumu ikdienas dzīvē, kā arī mazinās lauku iedzīvotāju atstumtības risku.
Atbildību par šo problēmu risinājumu nevar likt tikai uz vidējās jūdzes pleciem. Vidējā jūdze nosacīti patlaban ir mazākā no problēmām, kas jārisina, lai internets nonāktu līdz gala lietotājiem.