Viens no viņiem ir VU vēsturnieks un Lietuvas TV šovmens, kurš izmanto katru iespēju atkārtot Varšavas kolēģu viedokli, ka 1920. g. oktobrī nekādas Polijas intervences Lietuvā nav bijis, ka L. Želigovskis esot savācis vietējos „veclietuviešus” un meties atbrīvot Viļņu no litvomāniem jeb „jaunlietuviešiem” [2]. Tas neesot bijis karš, bet gan tikai vietējo savstarpējs konflikts par Viļņu, kur saskaņā ar šādu loģiku „savējie šāva uz savējiem”. „Veclietuvieši” esot atkarojuši no „jaunlietuviešiem” Viļņu un visu Austrumlietuvu un nosaukuši to par Viduslietuvu ar mājienu, ka senā Austrumlietuva (t.i., Baltkrievija) un Rietumlietuva (t.i., daļa Dzūkijas, Suvalkijas ziemeļi, Ķēdaiņu, Paņevēžas, Utenas Aukštaitija un visa Žemaitija) vēl varot sagaidīt tādu pašu „atbrīvošanu”.
Nav paskaidrots tikai tāds sīkums — kurā brīdī šie „veclietuvieši” pēkšņi pārvērtās par poļiem: pēc Ģiedraišu-Širvintu kaujas 1920. g. 17.-21. novembrī vai arī pēc okupētā apvidus aneksijas 1922. g.
Lai šīs pasakas būtu baisākas, klausītājus pabiedē, ka pretējā gadījumā Viļņu un visu Lietuvu būtu atkal okupējuši no tās jau padzītie boļševiki un Lietuvai būtu ticis Baltkrievijas liktenis [2]. Vārdu sakot, šāvām jūs, litvini, tāpēc, lai boļševiki jūs nepakārtu. Naivāks klausītājs gan jau nodomās, ka Latvijas un Igaunijas padomju okupācija notika nevis 1940. g., bet 1922. g., jo, redzat, Polija savās bijušajās „Inflantijās” armiju tā arī neieveda. Gluži pretēji — piedāvājās palīdzēt latviešiem 1919.—1920. g. atbrīvot boļševiku ieņemto Latgali. Palīdzēt palīdzēja, bet neaizmirsa arī aiziet, Rēzekni un Daugavpili atstājot Latvijai. Droši vien tāpēc, lai „tūlīt pat” tās ieņemtu boļševiki?
Vispār jau vēsturnieki izvairās no spriedelēšanas „kas būtu, ja būtu”, tomēr šo reizi viņi vienoti atstāj kā izņēmumu. Gan Varšavā, gan daži arī Viļņā.
Otrs Lietuvas okupācijas noliedzējs ir politiķis, slavena boļševiku kolaboranta mazdēls ar visu savu partijas biedru kompāniju, kas Lietuvā atkārto Maskavas poļitruku viedokli: 1940. g. jūnijā nekādas PSRS intervences neesot bijis — Lietuva pati pēc savas gribas ielaidusi Sarkano armiju, bet valsts aneksija 1940. g. augustā bijusi tikai brīvprātīga tās iestāšanās „brālīgajā PSRS tautu saimē”, no kuras „pret tautas gribu” Lietuvu 1990. g. atrāvuši „sajūdisti — landsberģisti”, 1991. g. 13. janvārī sarīkojot vēl arī izrādi — pašaudīšanos „savējie uz savējiem”.
Šī politiķa domubiedriem arī ir bubuļi, ar ko pabaidīt neticīgos — viņi stāsta, ka 1940. g. jūnijā Sarkanā armija avansā izglāba Lietuvu no Hitlera okupācijas. Un, ja ne „brālīgā PSRS palīdzība” 1940. g. un pēc kara, viņi saka, mēs, lietuvieši, būtu sadedzināti krematorijās vai labākajā gadījumā pārvācoti. Atkal tā pati dziesma: okupējām, izsūtījām, šāvām tāpēc, lai neokupētu, neizsūtītu un nešautu citi. Saproti, visas citas Eiropas tautas, līdz kurām neaizsniedzās Sarkanās armijas „izglābšana” un vēlākā „pašaizliedzīgā PSRS aizbildniecība”, tagad ir vai nu sadedzinātas, vai pārvācotas.
„Kā iespējams okupēt pašiem sevi?”
Šāds retorisks jautājums pēdējā laikā bieži tiek izmests poļu Lietuvā diskusijās ar oponentiem. Atbilde ir vienkārša: iespējams, un pavisam vienkārši — jāatved tikai citas valsts karaspēks un tā ģenerāļi. Līdzīgi „sevi”, t.i., Latviju, 1919. g. okupēja boļševiku latviešu sarkanie strēlnieki un 1938. g. ar Polijas palīdzību „sevi” okupēja poliski runājošā Čehoslovākijas Tešina, bet ar Vācijas palīdzību — vāciskais Čehoslovākijas Sudetu apgabals. Sudetu aneksijai svētība jau iepriekš bija dota Minhenē. Un šo svētību deva toreizējās Eiropas valstu vadītāji, diplomāti. Viļņas okupācijas noliedzēji un aneksijas attaisnotāji droši vien uzskata, ka, pateicoties šādai svētības došanai, Čehoslovākijas Sudetu aneksija bija leģitīma tāpat kā agrāk notikusī Viļņas apgabala aneksija.
Vēl tiek pavaimanāts, ka gan J. Pilsudskis, gan L. Želigovskis cēlušies no Lietuvas — Pilsudskis, runā, pat titulējis sevi par litvinu. Tātad viņi „glābuši” savu tēvzemi. Kā gan šeit lai neatceras, ka līdzīgi savu tēvzemi Gruziju 1921. g. „izglāba” gruzīns J. Džugašvili-Staļins, savukārt 1938. g. savu tēvzemi Austriju „izglāba” austrietis Ā. Šiklgrūbers-Hitlers. Cik no tā visa labuma bija valstiskumu zaudējušajiem gruzīniem un austriešiem, komentēt droši vien ir lieki. Tāpat kā to, ka katrā tautā visos laikos ir sava perifērija, t.i., savi mankurti un kvislingi.
Savu Lietuvas vēstures versiju minētais vēsturnieks un viņa sekotāji pasniedz kā vienu no iespējamiem „naratīviem”. Precīzāk, kā polisko naratīvu „na Litwie”. Minētā politiķa vēstures „naratīvs” ir krieviskais. „В Литве”. Abu šo „naratīvu” ruporus vieno kopīga iezīme — centieni popularizēt citā valstī radītu Lietuvas vēstures versiju, kāda šai citai valstij ir izdevīga. Un Lietuva nepretojas. Bet pamēģiniet Krievijā izplatīt franču „naratīvu” par viņu nacionālā varoņa Napoleona Bonaparta centieniem „izglābt” franciski runājošo Krievijas aristokrātiju no patvaldības vai kulturālas atpalicības. Jums pateiks, ka Krievijā viņš nav nekāds varonis, nekāds civilizācijas nesējs, tikai okupants. Pamēģiniet Polijā sekot pasakām par Zviedrijas labajiem nodomiem 17. gs. izglābt Poliju no konservatīvā katolicisma un sniegt ģermāņu sabiedrības kārtības piemērus, kādus tā sniegusi savā pārvaldībā esošajiem Livonijas apgabaliem. Vai arī atkal krieviem pastāstīt par cildenajiem bijušā Maskavas aizstāvja ģenerāļa A. Vlasova mērķiem ar hitleriešu uzraudzīto miljona krievu armiju (ROA) „atsvabināt” Krieviju no staļinisma. Jūs padzīs no valsts. Bet Lietuvā viss ir otrādi. Kad viena Šaļčininku skolniece publicēja savu domrakstu „Polijas okupācijas sekas Austrumlietuvā”, poliskā Lietuvas prese sāka klaigāt — „tas ir apmelojums!; nebija nekādas okupācijas!; kas viņa par polieti, ja tā saka!; lietuviešu skolas samaitā poļu bērnus!“
Viens no Krievijas vēstniekiem Latvijā V. Kaļužnijs ir teicis, ka pilsonību šeit iegūt krieviem traucējot arī Latvijas vēstures eksāmens, kurā ir prasība atzīt 1940. g. Latvijas okupācijas faktu, bet tie jau esot spaidi krieva dvēselei, jo vēsturi krievs esot mācījies no citādām mācību grāmatām. Interesanti, no kādām gan grāmatām par Lietuvas naudu mācās Lietuvas poļu bērni, ja Želigovska okupācijas atzīšana saceļ tādu neapmierinātības vētru?
Dvīņumāsas — Krievija un Polija
Krievijas un Polijas ideologus vieno senas paternālisma un lielvalsts šovinisma tradīcijas. Šāda krievu pašuztvere kā īlens no maisa līda laukā PSRS himnas, kas 1943. g. stājās „Internacionāles” vietā, pirmajās rindās: „Союз нерушимый республик свободных / Сплотила навеки Великая Русь“ (‘neizjaucamu brīvu republiku savienību saliedēja uz mūžiem Lielā Krievija’). Taču atklāti deklarēt šovinismu boļševiki izvairījās, pat savaldīja sevi ar dažādiem rīkojumiem. Tomēr šur tur izspruka apgalvojumi ar izcilo krievu tautas misiju, nesot kultūru apkārtējām tautām un glābjot tās Krievijas klēpī no nelabajiem citiem kaimiņiem.
Poļi gluži pretēji — 20. gs. sākumā, veidojoties nacionālām valstīm, visur un vienmēr uzsvēra savu pārākumu pār kaimiņu tautām. Kā raksta poļu vēsturnieks Kšištofs Buhovskis (Krzysztof Buchowski), poļu historiogrāfijā gandrīz vispārēji bija pieņemta interpretācija, ka „renegāti litvomāni izdomāja tautiskumu, kas patiesībā nekad nav eksistējis” [1, 107] un „mūsdienu lietuviešu literārā valoda, kuru radījuši litvomāni, ir mākslīgi izgudrota” [1, 108]. Tāpēc pat Pilsudsķa federācijas projektā bija iecerēts ievērot poliskuma pārsvara principu, un uz nomaļu tautām, to skaitā ne tikai uz lietuviešiem, bet arī uz baltkrieviem un latviešiem raudzījās kā uz atpalikušām, valstiskumam nenobriedušām, tāpēc savas valsts necienīgām [1, 183]; mēģinājumi pretoties Polijas ekspansijai tika uzskatīti par šo tautu brieduma trūkuma pazīmi [1, 217]. Nav brīnums, ka visas kaimiņu tautas no tāda poļu projekta turējās pa gabalu. Poļu nacionālisti nākotnes Polijas valstī lietuviešiem bija paredzējuši mazākumtautības statusu [3, 125]. Šaurākos Polijas un Lietuvas ūnijas atjaunošanas projektos vadošā pozīcija tāpat bija paredzēta poļiem; etniskās Lietuvas teritorijā tiem bija jābūt vietējiem poļiem — muižniekiem, garīdzniekiem, kareivjiem, skolotājiem u.c. Ne bez pamata par J. Pilsudski šausminājās līdz tam laikam bijušais ūnijas piekritējs J. Herbačausks — vēstulē M. Romerim savu sarunu ar „Valsts Priekšnieku” 1919. g. decembrī viņš raksturoja šādi: „Viņš necieš etnisko Lietuvu” [5, 347]. Dabiskā lietuviešu pretošanās šādām idejām un lietuviskuma iznīdēšanas perspektīvai Polijas sabiedrību tracināja un mudināja plānot intervenci — par tādiem plāniem tika atklāti diskutēts [1, 209-213]. Vienlaikus tika pausts cinisks izbrīns par „nepateicīgo lietuviešu” pretpoliskām noskaņām Lietuvā.
Interesanta vēl kāda to laiku detaļa: 1919. g. rudenī Polijā tika nolemts stiprināt diplomātisko spiedienu pret Lietuvu un uzsākt pretlietuviskas propagandas kampaņu, kuras mērķis bija diskreditēt Lietuvas valdību un atbalstīt visas opozīcijas izpausmes Lietuvā [1, 191; 220]. Kā redzam, šai Polijas politikas tradīcijai ir gandrīz 100 gadu vēsture, lai arī ar noteiktiem pārtraukumiem.
Ar būtībā līdzīgām federālu valstu vīzijām un vēlmi atjaunot bijušās impērijas Polija un Krievija sāka stumdīties ar elkoņiem reģionā. Sākumā pagrūstījās tā saukto „bufera teritoriju” — Lietuvas un Latvijas dēļ, taču 1920. g. martā Polija meta izaicinājumu pašai Krievijai — sāka uzbrukumu Maskavas (un Kijevas) virzienā. Pēc krievu avotiem, J. Pilsudskis savas programmas maksimumu raksturojis tā: „Mans sapnis — aizsoļot līdz Maskavai un uz Kremļa sienas uzrakstīt: Krieviski runāt aizliegts!” [6]. Līdz Maskavai viņš neaizsoļoja, bet Kijevu bija ieņēmis. Taču maijā krievi devās pretuzbrukumā un jūlijā sekoja poļiem līdz pat Varšavai. Kā zinām, augustā boļševiki pie Varšavas tika sakauti. Otro reizi soļot Maskavas vai Kijevas virzienā Pilsudskis tomēr nesaņēmās — apmierinājās ar Rietumukrainu, Lietuvas austrumu un dienvidu daļu un blakusesošās Baltkrievijas daļu. Krievu revanšs notika 1939. g. 17. septembrī.
Divi svešas nūjas gali
Trešā reģiona valsts, kurai ilgu laiku bija imperiālisma un mesiānisma ambīcijas, ir Vācija. Bet zaudējums 2. Pasaules karā to no šādām ambīcijām izārstēja, šķiet, uz ilgu laiku. Savu 20. gs. pirmās puses ideoloģiju Vācija traktē kā kļūdu, kas valsti un visu Eiropu novedusi pie 1939. — 1945. g. traģēdijas.
Polijas un Krievijas imperiālās ambīcijas nekur nav zudušas, tikai ieguvušas citādu, mūsdienīgāku veidolu. Polijas iestāšanās ES un NATO šīs ambīcijas un šovinistisko nostāju neapturēja. Polijā tās ieģērbtas „kresu politikas” kreklā, Krievijā — „Krievu pasaules” organizācijas darbībā. Gan Polija, gan Krievija attaisno savu starpkaru perioda politiku attiecībā uz kaimiņvalstīm, atšķiras tikai šīs politikas interpretācija un pret kaimiņiem veiktās varmācības argumentācija. Vai nesākam aizdomāties, kur šādas appelējušas pašuztveres izplatīšana Lietuvā var novest? Polijas un Krievijas politikas līdzībām Baltijas reģionā uzmanību jau sāk pievērst arī Latvijas ierēdņi [4].
Salikt šos divus viedokļus vienā neizdosies pat viņu apoloģētiem. Jo tie, kas noliedz polisko okupāciju, atzīst padomju okupāciju, bet padomju okupācijas noliedzēji atzīst poļu veikto. Un katra puse biedē sabiedrību ar otras rēgiem: pirmie ataino Poliju kā Lietuvas aizstāvi no Krievijas, otrie Krieviju pasniedz kā Lietuvas aizstāvi no Polijas. Gan vieni, gan otri kā drošības garantu piedāvā būt pielaidīgākiem pret savas godināmās valsts kaprīzēm, un dumjākie politiķi uzķeras uz šīs ēsmas, neaptverot, ka jebkāda mazas valsts pielaidība pret lielu valsti ir tirgošanās ar savu valstiskumu.
No otras puses, kas var noliegt, ka pēc tam, kad Smoļenskā apskāvās Donalds ar Vladimiru, bet Viļņā — Valdemārs ar Irinu (V. Tomaševskis un I. Rozova, Lietuvas poļu un krievu partiju vadītāji – I.Z.), var apskauties arī šo divu atšķirīgo vēstures „naratīvu” propagandētāji? Un divu okupāciju tēma zudīs no Lietuvas vēstures grāmatām. Var pat rasties vēl viens — vāciskais „naratīvs”, kas noliegs ķeizarisko un hitlerisko Lietuvas okupāciju. Svarīgi, redziet, lai būtu pēc iespējas vairāk „uzpūtīgu naratīvu”. Un neviena, kas saliedētu un paceltu Lietuvas sabiedrību.
Jautājums tikai tāds — vai šie „naratīvu” autori un Lietuvas vēstures apspļaudītāji tiešām ir savējie?
Literatūra un avoti:
1. BUCHOWSKI, Krzysztof. Litvomanai ir polonizuotojai. Vilnius: Baltos lankos, 2012.
2. DIGRYTĖ, Eglė. A. Bumblauskas: kova dėl Vilniaus buvo pilietinis konfliktas. http://www.delfi.lt/news/daily/lithuania/article.php?id=18950675 (žiūrėta 2013 01 05)
3. EIDINTAS, Alfonsas, BUMBLAUSKAS, Alfredas, KULAKAUSKAS, Antanas, TAMOŠAITIS, Mindaugas. Lietuvos istorija. Vilnius: VU leidykla, 2012.
4. Latvijos ministrui Lenkijos kaltinimai Lietuvai primena Maskvos argumentus http://www.delfi.lt/news/daily/lithuania/latvijos-ministrui-lenkijos-kaltinimai-lietuvai-primena-maskvos-argumentus.d?id=59469013#ixzz2HPIrw0pB (žiūrėta 2013 01 05)
5. SOLIAK, Zbigniew. Tarp Lenkijos ir Lietuvos. Mykolo Römerio gyvenimas ir veikla (1880-1920 metai). Vilnius: LII leidykla, 2008.
6. ЛЕЩЕНКО, Владимир. "На Москву!" и "На Варшаву!" или "Говорить по-русски воспрещается" http://topwar.ru/1431-na-moskvu-i-na-varshavu-ili-govorit-po-russki-vospreshhaetsya.html (žiūrėta 2013 01 05)
Tulkojusi Inga Znotiņa
>profesor
Edgars
xcv