Horvātija jau mērķē uz eirozonu

Oficiāls pieteikums

Horvātijas valdība jūlija sākumā nosūtīja eirogrupai (eirozonas dalībvalstu finanšu ministru sanāksmei) un Eiropas Centrālajai bankai (ECB) oficiālu vēstuli, kurā informēja par Zagrebas nodomu pievienoties ERM II (Exchange Rate Mechanism II) – Eiropas valūtas maiņas kursu mehānismam. ERM II priekštecis ERM tika izveidots vēl 1979. gadā, bet konkrētais mehānisms pastāv kopš 1998. gada un neoficiāli tiek dēvēts par eirozonas uzgaidāmo zāli. Uzņemšanai eirozonā viens no pamata noteikumiem paredz – lai pievienotos valūtas savienībai, valstij ne mazāk kā divu gadu garumā jāspēj nodrošināt nacionālās valūtas (šajā gadījumā Horvātijas kunas) stabilu kursu attiecībā pret eiro.

Horvātija ERM II cer pievienoties 2020. gada vidū, kas būs iespējams, ja tās pieteikumu atbalstīs eirogupa, ECB un Dānija, kura ir šobrīd vienīgā mehānisma dalībvalsts un piedalās ERM II kopš tā pirmsākumiem, lai gan pievienoties eirozonai neplāno. Līdz 2020. gada vidum Zagreba arī ieplānojusi veikt virkni reformu finanšu sektorā, ar mērķi veicināt pievienošanās eirozonai prasību izpildi, savukārt iekļaušanās valūtas savienībā plānota 2023. gada sākumā, kad Horvātija atbildīs nominālajiem konverģences jeb tā dēvētajiem Māstrihtas kritērijiem. 

Horvātijas premjerministrs Andrejs Plenkovičs šajā ziņā gan bija piezemētāks, norādot, ka šīs Balkānu valsts pievienošanās eirozonai varētu notikt laikā no 2023. līdz 2025. gadam.

Vēstules autori Horvātijas finanšu ministrs Zdravko Maričs un Nacionālās bankas vadītājs Boriss Vuičičs arī atgādina, ka šā gada maijā valsts ir uzaicinājusi ECB sākt Horvātijas banku sistēmas uzraudzību, un norāda, ka valsts pievienošanās eirozonai novedīs pie ārējās tirdzniecības attīstības, kas sekmēs nacionālās ekonomikas izaugsmi un ļaus palielināt Horvātijas iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, kas šobrīd ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā (ES). Atbilstīgi Eurostat datiem 2018. gadā eirozonas valstīs šis rādītājs bija vidēji 30,5 tūkstoši eiro, kamēr Horvātijā – 11,5 tūkstoši eiro. Atsevišķi piebilsts, ja Horvātijas banku sektorā vairāk par 80% noguldījumu ir eiro, tāpat arī Horvātijas kuna jau ir piesaistīta eiro, un abu šo iemeslu dēļ pievienošanās eirozonai neprasīs no Zagrebas būtiskus izdevumus. 

Vienlaikus ar stabila nacionālās valūtas kursa pret eiro uzturēšanu vismaz divu gadu garumā valstīm, kuras vēlas pievienoties eirozonai, gan tiek izvirzītas arī vairākas citas prasības. Tā maksimālais budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP, bet valsts parāds – 60% no IKP. Savukārt ilgtermiņa kredītu likmes un inflācija nedrīkst vairāk kā par attiecīgi 2% un 1,5% atšķirties no vidējiem šiem rādītājiem trīs ES valstīs ar pašām stabilākajām cenām. (Šā kritērija dēļ ar pirmo piegājienu pievienoties eirozonai savulaik neizdevās Lietuvai, lai gan tas bija diskutabls lēmums – viena no trim valstīm bija Zviedrija, kura nav eirozonas dalībvalsts.)

Lielākajai daļai šo kritēriju Horvātija atbilst. Kā liecina Eurostat dati, 2018. gada valsts budžets tika noslēgts ar proficītu 0,2% no IKP (visā eirozonā ar deficītu 0,5%), bet inflācija bija 1%, kamēr trīs ES valstīs ar zemāko inflāciju – vidēji 0,76% (Īrijā – 0,7%, Grieķijā un Kiprā – pa 0,8%). Ilgtermiņa procentu likmes savukārt bija 2,5%. Galvenā Zagrebas problēma ir valsts parāds, kas 2018. gada beigās līdzinājās 74,6% no IKP. Lai arī tas ir mazāk nekā kopējais visu eirozonas valstu parāds attiecībā pret to IKP (85,1%), taču tas pavisam noteikti nav mazāk par 60%.
 

Bulgārija un Rumānija

Horvātija nav vienīgā ES dalībvalsts, kura cenšas pievienoties eirozonai, – pat aktīvāka šajā ziņā ir Bulgārija, kura līdzīgu pieteikuma vēstuli iesniedza vēl 2018. gada jūlijā. Atbilstīgi Sofijas plāniem pats vēlākais pēc gada (t. i., šomēnes) Bulgārijai vajadzēja pievienoties ERM II, bet 2022. gada sākumā kļūt par eirozonas dalībvalsti. Bulgārijas premjerministrs Boiko Borisovs arī vēl šā gada februārī bija optimistiski noskaņots attiecībā uz valsts iekļūšanu "eirozonas priekšnamā", tomēr šīs cerības neattaisnojās, galvenokārt jau saistībā ar problēmām valsts banku sistēmā.

Dalība Banku savienībā – ES līmeņa banku uzraudzības un regulējuma sistēmā un attiecīgi atbilstība tās prasībām – ir vēl viens obligāts dalības eirozonā priekšnosacījums. (Valstīm, kuras nav eirozonas dalībnieces, šī dalība ir brīvprātīga.) Formāli dalība ERM II ar dalību Banku savienībā nav saistītas, un nav obligātas prasības, lai valsts, jau pievienojoties ERM II, atbilstu arī Banku savienības kritērijiem, tomēr faktiski ECB un arī eirogrupa prasa šādu atbilstību, ko Bulgārija pagaidām nav spējusi nodrošināt. Tas, cik laika prasīs trūkumu novēršana, patlaban nav skaidrs, tomēr Sofija var paspēt pievienoties ERM II pat vēl šā gada laikā un attiecīgi arī pievienoties eirozonai 2022. gadā.