MAZĀKI PAR BUKULTIEM
Mjällby stāsts ir pārsteidzošs un iedvesmojošs ne tikai sportisko sasniegumu dēļ, bet arī tāpēc, ka komanda pārstāv otru mazāko apdzīvoto vietu Eiropas futbola augstākajās divīzijās, un tas ietver arī visas pundurvalstis. Zviedrijas dienvidu ciematā pie Baltijas jūras Hellevīkā, kurā atrodas kluba stadions, dzīvo vien 813 iedzīvotāju. Tajā nav ne pasta nodaļas, ne benzīntanka un pat ne pārtikas veikala, kas bankrotēja 2023. gadā, uzsverot, ka ārpus vasaras mēnešiem, kad apkārtnē ierodas daudz dabas mīļotāju, kas paliek vietējā kempingā, Hellevīkā gluži vienkārši trūkst pircēju. Pat tad, ja mēs pieskaitām arī apkārtējos ciematus, kopējais iedzīvotāju skaits pavisam tuvākajā apkārtnē nepārsniedz 1485 cilvēkus, ar ko būtu par maz, lai iekļūtu starp Latvijas 100 lielākajām apdzīvotajām vietām – Bukultos, kas noslēdz šo topu, dzīvo 1491 cilvēks. Hellevīka atrodas vienā no nomaļākajām Zviedrijas dienvidu daļām, kur apkārt īsti nekā nav, toties šajā vietā dzīvojošajiem ir ļoti spilgti izteikts lokālpatriotisms un pat savs dialekts, kas radies salīdzinoši lielās nošķirtības no pārējās Zviedrijas dēļ. Iespējams, tieši tāpēc Mjällby vietējiem ir bijis īpašs lepnums neatkarīgi no sportiskajiem panākumiem, jo kluba mājas stadiona ietilpība ir 6000 cilvēku. Pat pēc optimistiskākajām aplēsēm, komandas maksimālais vietējo atbalstītāju skaits ir aptuveni 50 tūkstoši – tieši tik nedaudziem Zviedrijas iedzīvotājiem Mjällby ir dzīvesvietai tuvākais profesionālais klubs.
BANKROTA PRIEKŠĀ
Mjällby klubs tika dibināts 1939. gadā, Allsvenskan tas pirmo reizi iekļuva 1980. gadā, bet vismaz vienu sezonu noturēties stiprāko saimē spēja vien 2010. gadā. Togad vienībai sensacionāli izdevās izcīnīt sesto vietu Zviedrijas čempionātā, kam sekoja vēl vairākas sezonas tabulas vidusdaļā, līdz 2014. gadā notika kārtējā atgriešanās pēc spēka otrajā līgā. Turklāt 2015. gadā komandai nācās izlidot pat no tās, savukārt 2016. gadā, nu jau atrodoties Zviedrijas pēc spēka trešajā līgā, vien ar uzvaru pēdējā kārtā pret tiešajiem konkurentiem izdevās izvairīties no trešās izkrišanas pēc kārtas.
Ja Mjällby nebūtu uzvarējuši šo maču, komanda, visdrīzāk, mūsdienās vairs nepastāvētu. Tobrīd kluba parādi bija nedaudz vairāk nekā 400 000 eiro apmērā un nonākšana amatieru līgā atņemtu teju vai pēdējās cerības uz izķepurošanos. Papildus veiksmei laukumā paveicās arī ārpus tā – uz Hellevīku tieši tobrīd pārcēlās virknes lielu ražošanas uzņēmumu vadītājs Magnuss Emēuss. Kā liels futbola un vietējās kopienas fans, viņš izlēma pārņemt arī Mjällby vadītāja pienākumus, lai sakārtotu komandas finanses un nodrošinātu tās izdzīvošanu.
Pārmaiņas nebija vienkāršas – naudu nācās taupīt pilnīgi visur, kā rezultātā pirms izbraukuma spēlēm komanda palika nevis viesnīcās vai hosteļos, bet gan… kempingos teltīs. Finanšu trūkums bija jūtams arī komplektācijā – tā kā budžeta algām gluži vienkārši nebija, spēlētājiem laiku pa laikam saņemot bonusus, lielāko daļu sastāva veidoja vietējie jaunieši un tieši jaunatnes piramīdā nākamajos gados notika principā vienīgās investīcijas. Arī komandas administrācija tobrīd bija bez resursiem – ieskaitot visu jaunatnes piramīdu un trenerus, Mjällby bija vien divi pilna laika atalgoti darbinieki.
SKOLAS DIREKTORS, KURŠ UZVAR
Trīs gados Emēusam izdevās klubu izvest no parādiem un atgriezties pie pilnībā profesionālas organizācijas. Viens no galvenajiem šī panākuma iemesliem ir kluba leģenda Hase Lāšons, kurš Mjällby rindās gan aizvadīja visu savu profesionālā futbolista karjeru astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, gan vēlāk to trenēja. 2016. gadā, aptuveni desmit gadu pēc aiziešanas no futbola, viņš atgriezās komandā kā sporta direktors, sākotnēji palīdzot piesaistīt spēlētājus, izmantojot savu plašo kontaktu tīklu Zviedrijas zemākajās līgās, bet pēc tam izveidojot struktūru, kuras rezultāts ir arī nule iegūtais tituls.
Nākamais nozīmīgais panākumu stūrakmens ir Andešs Torstensons, kurš ir komandas galvenais treneris kopš 2021. gada. Pirmo reizi speciālists pie Mjällby stūres nokļuva 2013. gadā, pēc tam esot arī trenera asistents, taču, kad budžets apsīka, atgriezās darbā, ko darīja pirms kļūšanas par treneri, proti, bija vietējās skolas direktors. Galvenā trenera amatā viņš atkal stājās 2021. gadā, kad sākotnēji bija paredzēts vien kā vietas izpildītājs, taču labo rezultātu dēļ kļuva par pilna laika stūrmani un darbu skolā pameta. Pirms tas notika, Torstensons esot Lāšonam vaicājis, vai tiešām šī ir laba doma, jo viņš neesot labākais treneris, taktiķis vai instruktors. Hase vien atbildējis, ka tā ir tiesa, taču tu bieži uzvari un tas ir pats galvenais. Vēl viens ļoti svarīgs zobrats šajā sistēmā ir trenera asistents Kārls Māriuss Aksums. Pirms 2024. gada sezonas Lāšons ar Torstensonu nolēma, ka Mjällby jāuzlabo bumbas kontrole un uzbrukums kopumā, izsludinot konkursu uz vakanci. Tika saņemti vairāk nekā 80 pieteikumi no profesionāliem treneriem, taču darbu ieguva norvēģis, kurš pirms tam nekad nebija strādājis profesionālajā futbolā. Tobrīd 35 gadus vecais speciālists līdz tam bija fokusējies uz izglītības iegūšanu, saņemot maģistra grādu kā treneris un psihologs un doktora grādu par tēmu Elites līmeņa futbolistu laukuma pārredzēšanas spējas. Aksums pats apgalvo, ka esot izanalizējis vairāk profesionālo futbolistu galvas kustību nekā jebkurš cits pasaulē, un rezultāti ir acīmredzami – sezonā pirms viņa pievienošanās Mjällby guva 32 vārtus, pērn to skaits pieauga līdz 44, bet šogad pretinieki tika pārspēti jau 57 reizes. Visbeidzot īpašu pieminēšanu pelnījis arī komandas galvenais skauts Arvids Fransēns, kurš šajā lomā darbojas kopš 2023. gada. Speciālists dzīvo nevis Hellevīkā, bet gan netālu no Stokholmas sešu stundu brauciena attālumā un līdz pat šai sezonai strādāja uz pusslodzi, darbam futbolā dienā veltot aptuveni sešas stundas. Tam paralēli vēl astoņas stundas dienā viņš iepriekšējās divas sezonas bija pastnieks.
VAI BŪS TURPINĀJUMS?
Pašlaik visas pazīmes liecina, ka Mjällby panākumi nav vienkārši veiksme, bet gan loģiska un sistemātiska darba rezultāts. Komanda pamatā paļaujas uz jaunajiem talantiem (čempionu vidējais vecums bija vien 24,8 gadi), tās finanšu situācija ir stabila un konstanti uzlabojas, turklāt arī veiksmi nesošā vadība ir vietējie, kas īsti nevēlas meklēt dziļākus ūdeņus. Vienlaikus jāapzinās arī realitāte – izņemot valsts pārliecinoši bagātāko klubu Malmö, kā ieņēmumi ir aptuveni astoņas reizes lielāki par Mjällby, pēdējos 20 gados neviens cits Zviedrijas klubs nav uzvarējis divas sezonas pēc kārtas. Jau tagad ir skaidrs, ka vairāki no čempionu sastāva līderiem nokļūs lielākos un naudīgākos klubos, taču par viņu aizstājēju spējām pašlaik vēl spriest ir pāragri. Lai vai kas arī notiktu tālāk, 2025. gads Mjällby izpildījumā izvērtās par īstu pasaku, par ko runās un atcerēsies vēl ilgi. Atliek vien novēlēt komandai iekļūt nākamā gada Čempionu līgas turnīrā un paspēt veikt dažus nepieciešamos stadiona uzlabošanas darbus, lai mājās varētu aizvadīt arī šāda līmeņa spēles. Jo vai tad nebūtu satriecoši redzēt, piemēram, Manchester City, PSG vai Madrides Real spēlējam ciematā, kura iedzīvotāju skaits ir mazāks par pusi no jebkura sektora ietilpības šo klubu stadionos?