Vai arī pēc vicečempiona titula iegūšanas māte joprojām neatbalsta jūsu nodarbošanos?
Īpaši jau ne, jo mana nodarbošanās atstāj zināmas sekas arī uz veselību (iesmejas). Tāpēc viņa īsti neatbalsta mani. Ikreiz, kad aizbraucu pie viņas, iebuhņī mani un ņemas... Bet ir jau ieguldīts pietiekami liels darbs, lai pie tā neapstātos. Kad viņa skatās raidījumus, bieži pārdzīvo, raud, bet - nu neko darīt. Pēc pēdējā panākuma vēl neesmu viņu apciemojis. Pats dzīvoju Rīgā, bet viņa netālu no Talsiem, Balgales pagastā. Viņa gan tagad diemžēl neko īpaši nevar pateikt. Viņai bija insults, nedaudz zaudējusi valodu, bet viņa saprot, ko es daru. Kaut kad drīz apciemošu viņu. Tad jau redzēs (smejas).
Pārējā ģimene atbalsta?
Nu, tēvs jau ir miris. Lai viņam vieglas smiltis! Māsa lepojas ar maniem panākumiem. Arī darbā viņai nemitīgi jautā, kā man iet. Sieva atbalsta, dēls ir lepns par sasniegumiem. Viņš pats tagad trenējas futbolā. Ir iegājies, ka grib būt pirmais. Arī apkārtējie daudz atbalsta.
Pieminējāt sievu, taču laulības gredzenu neredzu. Treniņu rezultātā tas kļuvis par šauru?
Es to īpaši nenēsāju. Treniņos un sacensībās vilku nost. Ir sīkas nianses - kad kaut ko nes, var aizķert. Tāpēc tas man ir nolikts malā.
Pēc pēdējām sacensībām sacījāt, ka sezonas mērķi izpildīti ar uzviju. Kādi bija mērķi?
Varbūt ne visi mērķi ir izpildīti. Pasaules čempionātā gribētos tikt finālā, tas gandrīz arī izdevās, bet tur ir mazliet cits stāsts. Nākamgad gatavošos tam ar lielāku azartu, lai iekļūtu. Šoreiz organizatori nolēma, ka pēdējā vingrinājumā uz akmeņiem jāpiešķir dubultdaudz punktu, un tas mani izspieda ārā no finālā. Pēc pieciem vingrinājumiem biju pirmajā vietā, bet uz akmeņiem es pazaudēju daudz punktu un paliku trešais, finālā tika tikai divi labākie no grupas. Ir bijuši posmi, kuros pieļāvu kļūdas, kuru dēļ nevaru būt apmierināts ar rezultātu, bet kopumā, domāju, ir labi: beidzot esmu uzvarējis kādos posmos (trīs posmos - Latvijā, Rumānijā un Martinikā - aut.), tas bija viens no mērķiem, un diezgan bieži tiku uz goda pjedestāla (septiņreiz - aut.).
Otrā vieta, protams, ir apsveicama, bet apetīte jau rodoties ēdot. Cik reāli bija šogad izcīnīt pirmo vietu?
Pēc vienpadsmit posmiem es no poļa Kšištofa Radzikovska atpaliku par 29 punktiem. Pēdējā posmā bija iespējams nopelnīt punktus dubultā, tāpēc, jā, teorētiski tas bija iespējams. Man bija obligāti jāuzvar, bet Radzikovskis nedrīkstēja būt augstāk par piekto vietu (šogad polis ne reizes nav bijis zemāk par trešo vietu - aut.), bet praktiski tas nebija diez cik ticami (smaida).
Cik spēkavīru ir pasaulē?
Ui, man grūti pateikt! Pasaulē ir daudz dažāda līmeņa sacensību. Čempionu līgā šogad startēja 130 dalībnieku, bet ir jau vēl daudz citu sacensību, nacionālos čempionātus ieskaitot.
Kuras sacensības pasaulē ir prestižākās?
Spēkavīriem nozīmīgākais turnīrs laikam ir Arnold Classic, kas notiek ASV, bet šogad arī citviet. Arī pasaules čempionāts, kuram kvalificējas tikai trīsdesmit atlētu, no kuriem finālam kvalificējas desmit.
Kā nonācāt pie šāda sporta veida?
To man diezgan bieži jautā (iesmejas). Visu laiku esmu kaut ko darījis: spēlēju futbolu, un diezgan labi, spēka trīscīņā no tehnikuma laikiem startēju. Pēc atgriešanās no Dānijas, kur strādāju, atradu te vienu spēka trīscīņas klubu, un tur bija tāds Jēkabs Sliede. Vienu gadu viņš organizēja sacensības vai šovu, uz kurieni tiku uzaicināts arī es. Es tur uzvarēju un tad sāku apsvērt domu pamēģināt iet tālāk šajā sporta veidā, jo tas ir interesanti: ja neiet viena disciplīna, labāk padodas cita, un tad tas viss izlīdzinās. Čempionu līgā startēju trīs gadus, bet kopumā spēkavīros esmu septiņus gadus.
Kādus upurus prasa būt spēkavīram? Kādas specifiskas diētas, smagi treniņi?
Oi, par ēdienkarti gan nesūdzos (smejas). Tāpēc man patīk šis sporta veids. Ēdu, ko gribu un kad gribu. Man nav problēmu pamosties naktī un apēst kādu šokolādes sieriņu, kas vienmēr ir mājās, kādu kūciņu (smaida). Ja gribu ēst gaļu, ēdu - vienalga, kā tā ir sagatavota. Pietiekami daudz kaloriju nodedzinām treniņos, tāpēc par ēšanu nesatraucos. Ir pat plāns pirms pasaules čempionāta iegūt papildu masu līdz 140 kilogramiem (pašlaik ir ap 135), jo čempionāti parasti notiek siltās valstīs un katru dienu kļūsti vieglāks. Man ir viens kritiskais svars, pie kāda man sāk plīst muskuļi.
Cik daudz nākas trenēties sezonas gaitā un pirmssezonā?
Sezonas laikā ir grūti trenēties. Ja katru nedēļu ir sacensības, ir grūti uzlikt kaut kādas lielas slodzes tām pa vidu. Es pirms sacensībām trenējos divreiz nedēļā, lai uzturētu sevi tonusā, bet ar ļoti viegliem svariem jeb... normāla cilvēka svariem (smejas). Pēc sacensībām trīs četras dienas cenšos netrenēties, lai atietu no slodzes. Ja divos mēnešos ir sešas sacensības, nav iespējami pamatīgi treniņi. Bet gatavošanās posmā ir pieci līdz seši treniņi nedēļā trenažieru zālē. Tuvojoties sacensībām, pastrādājam arī ar specifiskajiem inventāriem, kas ir spēkavīriem.
Spēkavīri var kaut ko arī nopelnīt?
Ir sacensību balvu fonds. Bet nav tā, ka var ne par ko nedomāt. Man ir paveicies ar atbalstītājiem: AB Build būvfirma, kuras vadītājs Andris Bojārs ir arī ļoti labs draugs un atbalsta ne tikai finansiāli, bet arī psiholoģiski, sporta uztura firma, kas dod produktus par brīvu, fitnesa zāles, kas dod abonementus par brīvu, fizioterapeits Mareks Osovskis... Šādi atbalstītāji ir liels atspaids. Ja tas viss man būtu jānodrošina par saviem līdzekļiem, piedalīšanās spēkavīru sacensībās neatmaksātos. Ja regulāri kāp uz goda pjedestāla, ir labi. Nav, protams, tā, kā pelna hokejisti vai basketbolisti.
Ar ko ikdienā nodarbojaties?
Pašlaik esmu tikai spēkavīrs. Es atceros, kā bija sākumā, kad strādāju trijos darbos, vakaros gāju uz trenažieru zāli un naktīs vēl piestrādāju par apsargu naktsklubos... Tas bija diezgan grūti, bet bija spītība, ka nedrīkst to visu pamest. Tagad nevaru sūdzēties.
Visu sarunu ar Latvijas labāko spēkavīru Daini Zāģeri lasiet 14.decembra laikrakstā Diena!