Cik biatlonistu ir Lietuvas izlasē, un kādas ir treniņu iespējas?
Manā grupā trenējas četras meitenes un četri vīrieši. Tas ir A sastāvs. Vēl ir arī B. Tajā ir seši sportisti, kuri ar mums kopā bija treniņnometnē uz ledāja Austrijā. Vēl jau ir kādi sportisti, bet pa lielo rēķinu tas arī ir viss. Par treniņu iespējām - nu nekas dižs jau nav. Šautuve, kur var rīkot sacensības, ir tikai vienā vietā Ignalinā.
Soču olimpiādē ar labu sniegumu 20 kilometru distancē visus pārsteidza Toms Kaukēns. Vai, līdzīgi kā Latvijas izlasē, kur visiem tālu priekšā ir Andrejs Rastorgujevs, starp Kaukēnu un pārējiem arī izveidojusies liela plaisa?
Tā pilnīgi noteikti nav. Pēc vasaras treniņnometnē uzrādītajiem rezultātiem un arī šobrīd Kaukēns nav labākais. Kad sāksies Pasaules kausa izcīņa, tad arī skatīsimies, vai viņš ir palicis švakāks, vai arī kāds cits jau ir tajā pašā līmenī.
Lietuvā attieksme pret biatlonu nav mainījusies, redzot, ka medaļa olimpiādē bija reāli aizsniedzama?
Protams, parādījās saprašana. Jautājums tikai, vai ir iespējams kaut ko mainīt. Pie mums jau arī visi saprot, ka Rastorgujevs ir labs un ka jebkurā mirklī var visus uzvarēt, bet šobrīd redzam, ka nekas viņam īpaši nav mainījies. Pēc olimpiādes viņam tika solīts, ka turpmāk nebūs nekādu problēmu. Ir pienākusi jaunā sezona, un visas problēmas ir palikušas iepriekšējās.
Kā visvairāk pietrūkst Rastorgujevam?
Neesmu tik kompetents, lai precīzi atbildētu. Cik man zināms, nenosegtākā pozīcija ir slēpju serviss un vēl varbūt treneris.
...
Skaidrs, ka lielajām nācijām naudas un iespējas vienmēr būs lielākas, taču deviņdesmitajos gados bez lielām finansēm Latvijas komanda bija konkurētspējīga pasaulē…
Bija, taču neviens no mums Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā tā arī neuzvarēja. Nekad jau neuzzināsim, vai mēs būtu bijuši pirmie, ja mums tā lielā nauda būtu. Piekrītu, ka ar naudu vien visas problēmas nevar atrisināt, taču, ja finanšu trūkums ir ilgtermiņā, tad netiek nosegta viena pozīcija, tad atkal cita un tā tie robi izveidojas.
Kā jums tajā laikā pietrūka?
Īstenībā mēs tad nevarējām sūdzēties. Mums bija labs dakteris, labs masieris… Jā, tas nebija Norvēģijas, Krievijas vai Vācijas līmenis, bet mēs pilnīgi noteikti nebijām nabadzīgāko valstu skaitā.
Visu sarunu ar Ilmāru Brici lasiet pirmdienas, 3.novembra, laikrakstā Diena, 18.-19.lpp.!