Strādāšana direktora amatā dod lielāku gandarījumu nekā trenēšana?
Protams, mana sirdslieta ir biatlons. Dažreiz vēl aizbraucu un paskatos, bet dzīvē ir, kā šobrīd ir. Jāciena ģimene, un jāciena arī pašam sevi. Tāpat jādara darbs, kas uz šajā brīdī ir svarīgāks.
Ģimenes apsvērumu dēļ atteicies no trenera darba?
Nebija jau tā, ka ģimene juktu ārā, tomēr bērni bija izauguši un sieva palika viena. Arī darba apstākļi citā valstī… Daudziem par to ir eiforija, bet es ieteiktu visiem pamēģināt. Man gan Igaunijā viss bija ļoti labi, es daudz ko ieguvu, bet teikšu vienu pieklājīgu vārdu – tu tomēr esi ciemiņš. Katrā ziņā uzskatu, ka man bija ļoti liels gods ziemas sporta veidā pie ziemeļu kaimiņiem nostrādāt veselu olimpisko ciklu. 2014. gadā es aizvedu uz Soču olimpiādi lielāku Igaunijas komandu, nekā pēc četriem gadiem bija Phjončhanā.
Kā nokļuvi Igaunijā? Laikam jau sava loma bija darbam ar Madaru Līdumu, kura Pasaules kausa apritē bija sasniegusi labus rezultātus?
Protams, tam bija sava loma. Kāpēc lai viņi ņemtu zēnu no ganiem? Trenera darbu jau neveido tikai trenēšana un ieskatīšanās rezultātu ailēs. Ir jābūt komunikablam, un es saku, ka biatlons ir tehnisks sporta veids. Ļoti daudz nosaka tas, ko tu spēj veikt papildus tiešajam trenera darbam. Viens no piemēriem ir nometņu organizēšana, kas var būt lētāka vai dārgāka.
Respektīvi, mazajās valstīs strādāšanai optimālā režīmā ir liela nozīme…
Divpadsmit gadus nostrādāju Latvijā un par to pārliecinājos. Piemēram, ja sportistam iesāpas zobs, ir jāsēžas pie stūres un jābrauc 300 kilometru, jo citu variantu jau nav, ja esam nometnē ziemeļos uz pirmā sniega. Vai arī ja meitene mācās skolā un steidzīgi jākārto eksāmens. Tad arī ir jāsēžas pie stūres un jābrauc.
Kas bija tavā pārziņā?
Visa komanda – gan meiteņu, gan puišu –, un es vēl konsultēju junioru sagatavošanu. Tajā laikā izcīnījām pasaules junioru un jauniešu čempionu titulus, bija arī otrās vietas. Precīzu medaļu skaitu vairs neatceros, bet igauņiem tajā laikā to bija daudz.
Labi, tad kāpēc pirms tam mēs igauņus biatlonā pārspējām, zinot, ka viņiem slēpotāji vienmēr bijuši labāki?
Man tā bija goda lieta – Latviju pārspēt Nāciju vērtējumā (smejas). Uz Soču olimpiādi no Latvijas aizbrauca tikai Rastorgujevs un Juškāne, pirms tam Vankūverā bija četri plus četri komanda.
Grūtākais periods laikam jau ir līdz iekļūšanai Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sastāvā?
Lai iekļūtu LOV, ir vajadzīgs rezultāts. Kad atbraucu no pasaules junioru čempionāta ar piekto rezultātu, man pateica, ka neesot talantīgu audzēkņu. Pēc mūsu zelta četrinieka (to veidoja Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhins, Jēkabs Nākums un Gundars Upenieks – aut.) bija laiks, kad uz Eiropas čempionātu varēja nebraukt. Mums teica, ka tie ir tikai treniņu mači.
Madarai Līdumai iekļūt LOV sastāvā palīdzēja sponsoru atbalsts?
Liela nozīme īstenībā bija pašai Madarai, paveicot milzīgu darba apjomu. Tajā laikā man bija divas audzēknes – Madara un Linda (Savļaka). Un, kā jau teicu, mums bija jāuzvar Zviedrija. Papildus vēl sagatavojām Gerdu Krūmiņu. Tolaik pasaules čempionātā Madara bija 15., savukārt Gerda 92. vai 93. vietā. Tomēr tie bija izšķirošie punkti, lai apsteigtu Zviedriju par 14 punktiem. Latvija Nāciju vērtējumā ieņēma 20., bet Zviedrija – 21. vietu. Tā mēs ieguvām uz Turīnas olimpiādi Latvijas sieviešu biatlonam komandas statusu.
Līdumas sasniegumos lielāka nozīme bija talantam vai darbam?
Visa pamatā bija ieguldītais darbs. Cik esmu strādājis biatlonā, man nav bijusi iespēja strādāt ar lieliem talantiem. Ja nu vienīgi trenera karjeras sākumposmā astoņdesmito gadu sākumā man bija tāds audzēknis kā Aldis Zaļūksnis. Brīvās Latvijas periodā viss ir sasniegts ar nežēlīgu darbu.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 21. janvāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!