Agrīnā Džastina Bībera vecumā es nolēmu, ka tad, kad kļūšu drusciņ bagāta, aizbraukšu uz Dienvidameriku, jo tur cilvēki uz ielām dejo. Gāja laiks, un mana pasaule sabruka – atklājās, ka cilvēki priecājas un danco arī Krakovā, bet es nokļuvu Brazīlijā bez bagātnieka apliecības.
Visur ir sava Maskačka
Mans ceļojums sākās kā parasti – lidmašīnā uz Riodežaneiro pazaudēju telefonu. Maniem ķīniešu kursabiedriem gāja vēl interesantāk – tiem tika atņemts aifons, tā vietā izsniegta griezta brūce kaklā. Šī aifona atņemšanas incidenta brīdī garām gājis kāds vietējais jaunietis, kurš nospriedis, ka viņam nepatīk ļaunā uzvara pār naivo, un taisnā ceļā meties virsū ļaundarim ar jakā ietītu ierocim līdzīgu priekšmetu – iespējams, tā bijusi roka –, bļaujot: "Liec viņus mierā, man ir ierocis, man ir ierocis!" Noziedznieks ar jau iegūto laupījumu metis kājas pār pleciem. Kaut arī man ļoti patīk asa sižeta filmas, es nenožēloju, ka šajā incidentā nebiju iesaistīta.
Nākamajā dienā Brazīlijas Maskačku pametām un braucām uz Vitoriju – pilsētu, kurā pavadīju nākamos trīs mēnešus. Līdz autoostai mūs aizveda taksists, kurš pastāvīgi ignorēja luksoforu sarkano gaismu. Izrādās, tas nav tāpēc, ka viņš būtu piedzēries vai gribētu izrādīties meiteņu priekšā, – tas ir tāpēc, ka var gadīties, ka ar ātruma samazināšanu strauji samazinātos arī mūsu drošības līmenis.
Vitorijā bija apmēram tik droši kā Pļavniekos – varbūt speciāli nevajadzētu bļaut, ka sen neesmu sista un aplaupīta, taču vismaz drīkstēju pa pilsētu pārvietoties viena. Tiesa, reiz uzpeldēja* kāds tirliņš, kurš no manis gribēja dabūt kapeikas, bet, tā kā jutos un izskatījos ļoti slikti, es uzrūcu, un viņš pazuda.
Ātrums aizrauj
Brazīlijā cilvēki attiecības kārto ātri (viss pārējais notiek lēni) – nepagāja ne nedēļa, kad nez no kurienes bija uzradusies kāda nepiedodami jauka mediķu ģimene, kas paziņoja, ka ar lielu prieku uzņemtu mani pie sevis. Tā arī notika. Brazīlijā ģimene ir ne tikai vecāki, brāļi un māsas, bet arī četras mammas māsas ar savām ģimenēm. Latvijā parasti visi sanāk kopā bērēs un kāzās, bet te tas notika ik pēc dažām nedēļām, kad kādam bija dzimšanas diena. Turklāt dzimšanas dienas tiek svinētas vairākas dienas. Tas nozīmē, ka pa dienu māja ir pilna ar viesiem. Vakarā visi pazūd. No rīta pamosties – visa kuplā ģimene atkal ir klāt.
Tiku pie mammas, tēta, māsām, brālēniem, tantēm, taču brīnumainā kārtā neapprecējos – laikam manam lēnajam prātam vajadzēja mazliet vairāk laika. Kad man pirmoreiz klāt pienāca nepazīstams džeks un nobučoja uz lūpām, man tas šķita tik neadekvāti, ka es uz to reaģēju, no blakus stāvošā cilvēka rokām izraujot putras bļodu un sākot to ēst, lai nodemonstrētu, ka mana mute šobrīd ir aizņemta. Vēlāk sapratu, ka nevajag ākstīties, pietiek, ja pasaka, ko domāju par šādu iepazīšanās veidu. Kungi Brazīlijā vienkārši nav nekādi tūtiņdreijātāji: viņi ātri un efektīvi dara zināmas savas simpātijas un, ja nu meitene nejūt to pašu, saprotoši notinas. Vislabākais no visiem džekiem bija tas, kurš ne tikai pieņēma, ka nevēlos ar viņu sākt afēru, bet arī solīja – ja man kāds no klātesošajiem patīk, viņš "visu nokārtos". Privātās dzīves menedžeris – kas var būt labāks par šo?! Ja tāds būtu bijis Leonam Timmermanim, viņš Elizabeti būtu nocopējis trijās sērijās.
Cukura kults
Pirmajā dienā Vitorijā paēdām zupu kādā restorānā un nolēmām viesmīlim pavaicāt, kur ir tuvākais pārtikas veikals. Viesmīlis nometa priekšautu un sacīja: "Ejam!" Uz jautājumu, vai tad viņam nav jāpaliek darbā, viņš nevērīgi atmeta ar roku. Viņš ne tikai aizveda mūs līdz veikalam, bet arī visu ko pārtulkoja un palīdzēja atrast savai dzimtenei raksturīgos produktus.
– No kurienes tu esi?
– No Latvijas.
– Ā, šņabis ir te!
Šis pats viesmīlis mūs arī pārsteidza, 600 ml lielu alus pudeli dalot uz trim cilvēkiem mazās glāzītēs. Vēlāk uzzinājām, ka arī tad, ja pie galda sēž astoņi cilvēki, vienas pudeles tilpums tiek sadalīts astoņās smieklīga izmēra glāzītēs. Ar alu viņi knapinās, bet Brazīlijā (runā, ka visā valstī) ir pamatīgs cukura kults – cukurs tiek likts klāt visam un daudz. Nevienu no saldajiem ēdieniem es vispār nevarētu ieēst, un, piemēram, lai kafejnīcā dabūtu kafiju bez cukura, tas jāpaprasa vismaz četras reizes. Tas man likās pretīgi. Citiem pretīgi likās tas, kā gatavo saulē žāvēto gaļu – iesāla, izkar saulē, pēc dažām dienām noņem nost, nokasa tārpus un to oliņas, uzcep un liek svētku galdā. Lielisks ēdiens!
Brazīlijā vispār ir fantastisks ēdiens, tāpēc nevar šos ļaudis vainot par to, ka viņi visu laiku ēd un ēd, un nepastājas. Pārtika izraisa lielu cieņu – Vitorijas autobusu priekšpusē ir speciālas sēdvietas grūtniecēm, veciem ļaudīm un resniem cilvēkiem. Nopietni.
Dāvinātais zirgs
Kad Latvijas ornitologi grib novērot nelaimes putnus, viņi mēdz skatīties uz mani. Tāpēc neviens nebija pārāk izbrīnīts, ka apmēram nedēļu pēc manas ierašanās Brazīlijā sākās lielākie protesti kopš 90. gadu sākuma. Tā nu vidēji reizi nedēļā nekursēja sabiedriskais transports, jo vai nu ceļš bija bloķēts, vai manifestācijās piedalījās cilvēki, kuri citās dienās strādā par šoferiem. Kāda studentu grupa, piemēram, rītā devās uz stundas brauciena attālumā esošo okeanogrāfijas staciju veikt kaut kādus ikdienišķus pētījumus un palika tur nedēļu, jo, redz, ceļš pēkšņi tika nobloķēts.
Šie protesti bija pret to, ka jāmaksā augsti nodokļi, viss ir slikti un pasaules čempionāts futbolā būs tik dārgs. Pie nācijas kauna traipiem tika minēta arī veselības aprūpe. Man jau patīk visu ko izošņāt un noskaidrot, tāpēc varbūt labi, ka man izdevās uzzināt, kas tieši par vainu medicīnas iestādēm Brazīlijā.
Man bija tā lieliskā iespēja izbaudīt valsts slimnīcas sniegtos pakalpojumus, jo graciozi nokritu no klints. Tā bija vien dažus metrus augsta, taču, tā kā ielidoju klinšu spraugā, trauma bija ne tikai vizuāli iespaidīga, bet arī nodrošināja šoka stāvokli, kas traucēja saprast, kas vispār notiek. Pēkšņi attapos gandrīz vai operāciju zālē, kur tika saslēgts viss apgaismojums un dakteri, neko nepaskaidrojot, aizklāja man seju ar drāniņu. Tas man likās drusku par traku, jo vēl aizvien domāju, ka man viss ir kārtībā un esmu kritusi par upuri nelegālajiem orgānu tirgotājiem, tāpēc norāvu to lupatu nost un pārsteidzoši raitā portugāļu valodā liku viņiem nekavējoties paskaidrot, kas te tagad notiek un ko viņi grasās darīt.
– Nu, mēs tev šūsim galvu.
– Ko? Kāpēc?
– Nu, tu nokriti un pārsiti galvu.
– Ā, jā? Nu, tad šujiet, jā.
Ļaudis runā, ka vienmēr līdzi jānēsā labas drēbes un sakopts ķermenis, jo nekad nevar zināt, kad var gadīties nokļūt slimnīcā. Kamēr dakteri mani šuva, iemigu labsajūtā par to, ka vismaz mugurā ir jauna kleita un rēta būs tajā pieres pusē, ko klāj mati.
Rīts sākās drūmi – pamodos un nebiju teleportējusies uz mājām Latvijā. Skumīgu mani darīja fakts, ka slimnīcā nebija nevienas segas, ar ko sasildīt manu daudz cietušo korpusu. Tas nebūtu nekas, bet es pamodos gultā gaitenī, jo palātas bija pārpildītas. Tas arī nebūtu nekas, bet diskomfortu radīja tas, ka pie gultas es biju piesieta – lai neizkristu. Tas arī vēl tā, bet tā sistēma, caur kuru ķermenī tiek laists ūdens un labās vielas, nebija pakarināta kaut kur augšā, bet gan gulēja man virsū. Arī tas nebūtu nekas, ja vien es drīz nenovērotu, ka ūdens tajā ir beidzies un manas asinis sāk tecēt atpakaļ šajā maisiņā. Tas arī nebūtu nekas, ja vien slimnīcas personāls atrisinātu situāciju tūliņ pat, nevis nogaidītu, līdz es pati sāku ķeksēt tās adatas ārā no rokas. To es darīju, vēl aizvien būdama piesieta pie gultas.
Vainot ārstu vai māsiņas neprofesionalitātē es tomēr nevēlētos, jo pat doktoram Hausam vienam pašam nebūtu pa spēkam tikt galā ar veselu kritušo armiju. Ko es vispār varu teikt, ja par sašūtu galvu, rentgenu un datortomogrāfiju nebija jāmaksā ne pušplēsta reāla? Dāvinātam zirgam zobos neskatās!
No sākuma nevarēju saprast, kāpēc dažām māsiņām ir baltais halāts, savukārt citām ir tikai piespraudīte ar vārdu un uzvārdu. Kad uz slimnīcu atbrauca mans Brazīlijas brālēns, biju galīgi izbrīnīta, jo vārda nozīmīte bija arī viņam.
– Es nezināju, ka tu strādā slimnīcā.
– Ko? Galvu esi sasitusi?
– Nu, tev ir tā medmāsu piespraudīte.
– Tā nav medmāsu piespraudīte.
Tā ir apmeklētāju piespraudīte. Ja tajā mirklī tuvumā būtu kardiologs, viņš konstatētu man sirds lūzumu – es sapratu, ka tās māsiņas bez halātiem patiesībā nebija nekādas māsiņas. Ļaudis, kas mani baroja, dzirdīja un palīdzēja veikt citas vienkāršas, taču svarīgas darbības, bija citu pacientu apmeklētāji, kuriem bija licies pašsaprotami parūpēties par mani – vientuļu nelaimes čupiņu slimnīcas gaiteņa stūrī. Tikpat pašsaprotami iepriekšminētajam viesmīlim bija licies mani aizvest līdz veikalam. Un ne jau tāpēc, ka no manis starotu nebeidzama daile un intelekts. Tā vienkārši ir Brazīlija (ļaudis runā, ka tā ir visā valstī).
Brazīlija ir arī futbols, ciemati, kuros var nokļūt tikai ar laivu, un viļņi, kas peldētājus iemet zivju tīklos. Par to nākamajā Esi reāls**! Steigā sevi vien tērē*** sērijā.
*Tā kā dzīvoju okeāna krastā, esmu sākusi lietot vārdu "uzpeldēt", lai apzīmētu kāda cilvēka ierašanos
**Reāls – naudas vienība Brazīlijā
***Citāts no grupas Mixeri dziesmas Esi reāls (mūzika – Modris Skaistkalns, vārdi Roberts Gobziņš un Agris Semēvics)