Patiesībā mans ceļojums uz Islandi sākās pagājušā gada maijā Ventspils Rakstnieku mājā, kad sadraudzējos ar Hrafnu Andresu Hardarsonu, dzejnieku no Islandes, kurš daudz darījis Latvijas un Islandes kultūras sakaru attīstīšanā. Uz viņa jautājumu, kad atbrauksi ciemos, toreiz atbildēju: divu gadu laikā, lai gan klusībā domāju —visticamāk, nekad, jo apzinājos, ka tādu ceļojumu nevaru "pacelt".
Sekoja intensīva sarakste e–pastā un ne mazāk intensīvas angļu valodas mācības, līdz rudenī atskārtu, ka prātā jau plānoju ceļojumu. Izrādījās, ka arī divām trešdaļām manu pieaugušo bērnu Islande ir nepiepildīts sapnis, un, re, decembrī sākām sekot lidojumu cenām! Tieši simt vienu dienu pirms izlidošanas datuma tās tika nopirktas par neticami labu cenu — 280 eiro abos virzienos. Nu mums bija mērķis trīs mēnešu laikā iekrāt pietiekami daudz naudas, jo biju brīdināta, ka Islande ir nevis dārga, bet ļoti dārga zeme. Labi, ka mana fantāzija tomēr nesniedzās līdz Islandes cenām, citādi tur neaizbrauktu nekad. Šis gadījums pierāda: ja vien ir kvēls mērķis un motivācija, tad atrodas arī nauda vai, pareizāk sakot, iespēja to nopelnīt.
Lidojot uz Islandi, jautri ierēcām par lidmašīnas vemjamo maisiņu līmeņrāža sadaļām, bet tagad saprotu, cik daudz patiesības ir šajā pašironijā. Tātad — pilotu joki izraisa salīdzinoši mazu vemšanu (otrais tilpums no lejas), islandiešu izruna — lielu (gandrīz pilns maisiņš), bet visi tūristi jau laikus tiek brīdināti, ka vislielākais nelabums metas no Islandes cenām. Naivi bijām domājuši, ka 800 eiro katram būs pilnīgi pietiekami — nebūs jāknapinās, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai divas naktis nakšņosim viesnīcā un pārsvarā ēdīsim mājās. Lika pagaidīt! Pēc nedēļas sūtīju uz mājām īsziņu, lai papildina manu kontu par nieka 400 eiro.
Atgriežoties Latvijā un skaidrojot, ka Islande ir vēl dārgāka nekā Norvēģija, vecākajai meitai un znotam liku atrisināt teksta uzdevumu: iedomājieties jebko, kas Latvijā būtu pārmēru dārgs, lai to pirktu. Tad pareiziniet šo cenu ar trīs, un iegūsiet zemāko cenu Islandē par šo pašu preci. Znots iedomājās pudeli alus, ko Latvijā nepirktu par 2,50 eiro, meita — glancētu žurnālu virs 3 eiro. Trāpīts! Lētākā skārdene bija nopērkama par 7 eiro (tas bija galvenais iemesls, kāpēc Jāņu naktī alu lietojām nepieklājīgi maz), bet glancētu žurnālu cenas sākas no 10 eiro. Vienīgi degviela konkurētspējīgo cenu zemē maksā tikpat, cik pie mums, tāpēc ceļošana ar auto te ir pareizā izvēle. Tiesa, jau ceturtajā dienā pie cenām pieradām, un četri eiro par glāzi kakao likās lēti. Bet dārdzībai bija arī savi plusi — atgriežoties Latvijā, jutāmies gluži kā miljonāri, kas
Plānojot divu nedēļu ilgā ceļojuma maršrutu, mums bija tikai dažas īpašas vēlmes, pārējo uzticējām Hrafnam. Gluži tāpat kā islandietim, visticamāk, būtu vienalga, vai viņam piedāvā doties uz Vidrižiem, Pabažiem vai Ādažiem, skaidrs bija viens — ceļosim ar auto un «spiedīsim» uz dabu, jo skaistas pilsētas un aizraujoši muzeji ir visā pasaulē.
Viens no maniem galvenajiem ceļojuma mērķiem bija miris zvejniekciems Djupavik (dziļais līcis) tālā Islandes ziemeļrietumu fjordā, ko tūristi apmeklē ļoti reti. Tie, kas izvēlas dzīties uz Djūpaviku, tāpat kā es ar to ir pārņemti pēc filmas Heima (Mājas) noskatīšanās. Heima ir grupas Sigur Ros projekts. Pēc pasaules koncerttūres 2007.gadā viņi apbraukāja dzimto zemi un sniedza bezmaksas koncertus Islandes mazapdzīvotās un pamestās vietās, kas kādreiz bijušas rosības pilnas. Djūpavikas stāsts šai tūrē bija vissatriecošākais. Kādreiz tur bijusi liela siļķu apstrādes rūpnīca. Uzcelta 1935.gadā, tā bija lielākā betona būve Islandē un viena no lielākajām Eiropā. Nepilnus divdesmit gadus vēlāk zivis līci pametušas, un rūpnīca 1954.gadā likvidēta. Pēc tam Djūpaviku pameta arī cilvēki. Tagad tur ir tikai septiņas ēkas, ieskaitot viesnīcu tādiem apsēstajiem kā mēs, bijušās rūpnīcas grausts un Djūpavikas vizītkarte — izrūsējuša zvejas kuģa vraks. Kā filmā saka Sigur Ros puiši — totāla izolācija.
Izstaigājusi bijušo fabriku, ilgi vienatnē stāvēju pie ūdenskrituma un raudāju kā plēsta. Kāpēc vai par ko, nespēšu atbildēt. Pēc tam vietējā krodziņā aprunājos ar sievieti, kas piedalījās filmēšanā, turpat arī nopirku savu visīpašāko Sigur Ros kompaktdisku. Pārsteidzoši, bet paši islandieši par Sigur Ros nekaifo. Vēl trakāk — mans draugs pat nezināja tādu filmu. Jutos neērti, ka latviete islandietim stāsta par Heima. Mūsu izpratnē tas bija tāpat, kā islandietis latvietim stāstītu par Dziesmu svētkiem. Kad pēc astoņu dienu ceļojuma pa salu atgriezāmies Hrafna mājās, kopā noskatījāmies šo filmu. Tad arī dzejnieks atzina, ka filma ir izcila un Sigur Ros arī. Bet man Djūpavika visu atlikušo mūžu nozīmēs dziļās katarses līci. Nav jābrauc uz Indiju, lai atrastu sevi. Tiem, kuru Dievs ir Daba, nevis vēsturiskas vai mistiskas personas, Islande ir īstā vieta, kur sakārtot savu iekšējo pasauli. Islande mani savāca kā tādu izbirušu jāņogu grozu.
Visu ceļojuma aprakstu par Islandi lasiet žurnāla Sestdiena 24.jūlija numurā!
Dace
sviests
Agris