Latvijas ainava nav iedomājama bez ozoliem, kas simbolizē vīrišķību, spēku un ilgu mūžu. Savukārt ozola zīle ir gudrības un labklājības simbols. Ne velti par godu mūsu valsts simtgadei Latvijas Dendrologu biedrība vienbalsīgi par 2018. gada koku izvēlējusies tieši parasto ozolu.
Parastais ozols jeb latīniski Quercus robur ir tikai viena no aptuveni 530 ozolu sugām, kuras savvaļā izplatītas ziemeļu puslodes mērenajā un subtropu joslā. Pie mums tiek audzētas arī apmēram 20 citzemju ozolu sugas un vēl daži desmiti šķirņu. Visbiežāk stādītās sugas ir Amerikas sarkanais ozols jeb Q.rubra un klinšu ozols Q.petraea. "Ozolam patīk spēcīga augsne ar mērenu mitruma daudzumu, tāpēc lielākos un dižākos ozolus varam ieraudzīt mālainos pakalnos vai nogāzēs. Tos nesastapsim ielejās, kur ir pārāk mitrs un augsti gruntsūdeņi. Protams, ozolus varam ieraudzīt arī uz dolomītiem, uz diezgan akmeņainām augsnēm, kur pārskatāmā dziļumā ir mitrums, bet tā tomēr nav ļoti mitra augsne," stāsta Latvijas Dendrologu biedrības prezidents Andrejs Svilāns.
Latvijas dabas spēks
Lielākais parastais ozols Latvijā un Baltijā ir Kaives senču ozols, kura stumbra apkārtmērs sasniedzis 10,2 m. Parastais ozols Latvijā aug tuvu savas izplatības ziemeļaustrumu robežai, un Latvijas klimats nebūt nav ideālākais šai sugai. "Runājot par globālo sasilšanu, jāsaka,ka klimata pārmaiņas ozolus varētu ietekmēt pozitīvi. Parastais ozols Latvijā aug ļoti tuvu savas izplatības ZA robežai. Latvijas apstākļi tam nav nebūt tie labvēlīgākie. Kad vienu gadu mums bija vēlās pavasara salnas, tad uz Jāņiem nevarēja normāli ozolu vainagu novīt, jo visas lapas bija kroplas, apsalušas un deformējušās. Ja klimats kļūs siltāks, ozoliem pie mums varētu patikt labāk. Bet klimata pārmaiņas nenozīmē, ka mums katru gadu kļūs siltāks. Tikpat labi tas var nozīmēt ekstremālas ziemas," skaidro Andrejs Svilāns.
Pagājušajā gadā Latvijā pirmo reizi tika konstatēta bīstama ozolu slimība – akūtā ozolu kalšana.
Tā sevišķi ir izplatīta Lielbritānijā, kur šobrīd notiek arī intensīvi šīs slimības pētījumi. Kas vēl apdraud ozolus? "Daudzi ozoli aug meliorētās zemēs, kuras meliorēja padomju laikā. Šobrīd gan laukos, gan pilsētās, kur beigušas darboties vecās meliorācijas sistēmas, sāk krāties lietus un sniega ūdeņi. Ūdens režīma izmaiņu rezultātā ozoli nonāk nelabvēlīgā situācijā – slīkst. Katru gadu arī parādās jaunas koku slimības, tiek ievazāti kaitēkļi no kaimiņzemēm, tā ka nevar droši prognozēt, kas un kurā brīdī var apdraudēt kādu no koku sugām," piebilst Andrejs Svilāns.
Koku karalis – ozols
Ozols ir visraženākais mūsu savvaļas koks gan stumbra apkārtmēra, gan vainaga apjoma, gan ilgmūžības ziņā. Ozolam ir visstiprākā, plašākā un dziļākā sakņu sistēma. Tam ir visstiprākie un cietākie zari, kā arī visbiezākā miza. Tas var sasniegt pat līdz 300–500 gadu vecumu. "Koki savos stumbros var akumulēt atmosfēras oglekli uz desmitiem un pat simtiem gadu. Meži aizkavē sniega kušanu, lietus ūdeņu aizplūšanu un ūdens iztvaikošanu, tādējādi pasargājot mūs no plūdiem. Koki piedalās pasaules klimata regulācijā, tāpēc tik satraucoša ir mežu izciršana. Ozoli ar saviem lielajiem stumbriem un dobumiem ir unikāla ekosistēma. Viens vecs ozols ir vesela dzīva sistēma ar simtiem citu organismu sugu, kas tur dzīvo vai nu dobumos, uz mizas vai lapām," saka Andrejs Svilāns. Tas ir arī pūču koks, jo lielo koku dobumi tām ir laba patvēruma un ligzdošanas vieta. Lielos ozolu dobumos var sastapt arī lidojošos zīdītājus – sikspārņus un kukaiņu sugas, kuru kāpuri var attīstīties tikai šādā vidē.
Enerģētiski spēcīgais koks
"Kopš senseniem laikiem gan baltiem, gan citām tautām ozols ir bijis kā ass, ap kuru ritēja visa kopienas sabiedriskā un reliģiskā dzīve. Cilvēka dzīves ilgums sniedzās līdz 30–40 gadiem, un, lūkojoties uz varenu ozolu, ko bija redzējuši viņa senči, tas radīja visdziļāko cieņu. Koks šķita mūžīgs, tas veidoja asociācijas ar stabilitāti, aizbildniecību, pārcilvēcisko un dievišķo. Ozolam ir unikāla vieta sengrieķu, ģermāņu, ķeltu, skandināvu un rietumslāvu reliģisko priekšstatu un tradīciju kontekstā. Interesanti, ka nereti tika godināti tieši dobumainie koki, kurus identificēja kā garu mājokļus, tādēļ tajos lika ēdienu un citus ziedojumus," teic Andrejs Svilāns.
Attīrot ozolu no brikšņiem, mēs palielinām cerību, ka kādreiz no tā var izaugt dižkoks
Par dižkoku – valsts nozīmes dabas pieminekli – Latvijā ozols kļūst, sasniedzot 4 m stumbra apkārtmēru (1,3 m augstumā no sakņu kakla). "Latvijas simtgades ietvaros aicinu ikvienu apzināt, kopt un saglabāt savas dabas bagātības, tostarp pašreizējos un nākamos dižkokus. Var iestādīt jaunu ozoliņu mājas tuvumā (vēlams gan ne tuvāk par 20–30 m) vai palīdzēt vecajiem ozoliem, attīrot to apkārtni. Bieži vien neapkoptās vietās lielu un vecu ozolu vainagos ieaug bērzi, kļavas, alkšņi, un šādu ozolu apakšējie zari sāk kalst. Attīrot ozolu no brikšņiem, mēs palielinām cerību, ka kādreiz no tā var izaugt dižkoks," saka Andrejs Svilāns.
Spēkozolu brīvdabas pārgājiens
Ikvienam, kam patīk aktīva atpūta un ir vēlme uzzināt kaut ko vairāk par ozoliem, jādodas uz Vidrižu pagastu, kur kustības Spēkozols vadītājs Ivars Šmits aicina izmēģināt Spēkozolu pārgājienu: "Pārgājieni ir domāti gan individuāliem ceļotājiem, gan ģimenēm. Mēs izstāstām, kur noslēpta karte, un viņi paši dodas pārgājienā, ņemot karti palīgā. Divu kilometru garais pārgājiens ir vieglāks, turpretim trīs kilometru garajā pārgājienā jāiet cauri brikšņiem un mežam, bet šajā maršrutā var apskatīt arī meža bunkurus, kuros 1944. gada oktobrī ar ģimeni no izvešanas slēpās mans vectēvs Osvalds Šmits. Pirmo puskilometru ir taka, bet pēc tam jāiet gan pa lauka malu, gan pāri laukam, tāpēc kartē ir jāprot orientēties. Pārgājienu maršrutos apskatei iekļauts Aģes dižozols, arī pašu stādītā jaunā Spēkozolu birzs ar trejdeviņiem ozoliem. Īpašu šo birzi padara tās izvietojums uz seno svētvietu – Dienvidamerikas inku Maču Pikču un senbaltu Pokaiņu – savienojošās DR ass pagarinājuma, kas šķērso arī Vidrižu pagastu. Jaunās birzs ozolu izvietojums ir pieskaņots šai DR asij, kā arī D un DR debespusēm staru veidā."
Ar vēlmi piesaistīt vairāk interesentu Ivars Šmits pasaulē populārās ģeolokācijas spēles jeb Geocaching ietvaros divos ozolos izvietojis arī slēpņus. "Slēpņošana ir aizraujoša spēle, kurā jāmeklē paslēpti dārgumi, vadoties pēc publicētām koordinātēm internetā. Kad ar sievu kaut kur ceļojam, arī meklējam slēpņus, jo tādējādi var apskatīt dažādas interesantas vietas, par kurām citādi nemaz neuzzinātu. No mūsu izvietotajiem slēpņiem viens ir viegli atrodams, bet otru var sameklēt tikai tad, kad izpildīts uzdevums. Daudzi iziet pārgājienu tieši tāpēc, ka var meklēt šos slēpņus," stāsta Ivars Šmits.
Arī koki slimo
- Pagājušajā gadā Latvijā pirmo reizi tika konstatēta bīstama ozolu slimība – akūtā ozolu kalšana. Tā sevišķi ir izplatīta Lielbritānijā, kur šobrīd notiek arī intensīvi šīs slimības pētījumi.
- Par slimības ierosinātāju tiek uzskatītas baktērijas, visbiežāk – Gibbsiella quercinecans un Brenneria goodwinii, taču, iespējams, pie vainas ir apstākļu kopums – sakņu veselība, nelabvēlīgi klimatiskie un augšanas vides apstākļi, kaitēkļi u. c.
- Slimības pazīmes ir no pavasara līdz vasaras sākumam mizas plaisāšana un tumša, lipīga šķidruma izdalīšanās. Zem mizas ir tumši, slapji koksnes bojājumi.
- Inficētajos ozolos mitinās specifiskas sugas kukaiņi – šaurspārnu krāšņvaboles un to kāpuri.
- Latvijā daudzi ozoli aug meliorētās zemēs, kuras meliorēja padomju laikā. Šobrīd gan laukos, gan pilsētās, kur beigušas darboties vecās meliorācijas sistēmas, sāk krāties lietus un sniega ūdeņi. Ūdens režīma izmaiņu rezultātā ozoli nonāk nelabvēlīgā situācijā – slīkst.
- Slimība visbiežāk skar tieši vecus ozolus, sākot no 50 gadu vecuma sliekšņa, kuri ir nobrieduši un sasniedz diametru vairāk nekā 30 cm, mērot to aptuveni 1,3 m augstumā no sakņu kakla. Slimība apdraud visu sugu ozolus neatkarīgi no to augšanas vietas – savvaļā vai dārzos un parkos.
- Ozoli var arī atkopties, taču lielākoties infekcijas skartie koki dažu gadu laikā aiziet bojā.
- Pamanot inficētus ozolus, par tiem jāziņo Valsts mežu dienestam.
- Katru gadu arī parādās jaunas koku slimības, tiek ievazāti kaitēkļi no kaimiņzemēm, kas var apdraudēt gan ozolus, gan citu sugu kokus.