Arhitekti ar knābi
Nesen tapušos dobumus var pazīt pēc gaišajām dobuma malām – tas, visticamāk, būs svaigs dzeņa vai dzilnas kalums. Tieši šie putni var lepoties ar asu un spēcīgu knābi. Neraugoties uz knābja izturību, lielie dzeņi, piemēram, melnā dzilna, kas uzskatāma par Latvijā lielāko dzeni, lielākoties kaļ dobumus resnos, veselos kokos (pat skābaržos, kā koksne ir izteikti cieta).
"Būdama liels putns, melnā dzilna kaļ lielus dobumus un Latvijā ir samērā bieži sastopama. Līdz ar to no melnās dzilnas lielā mērā atkarīgas vairākas retas, īpaši aizsargājamas putnu sugas, kam šāda izmēra dobumi ir noderīgi – bikšainais apogs, meža balodis, mazākā mērā – pupuķis, šobrīd tikai teorētiski – zaļā vārna. Arī vairākām parastām sugām nepieciešami tieši melnās dzilnas kaltie dobumi – meža pūcei, gaigalai. Mazākiem putniem nepieciešami mazāki dobumi, ko kaļ mazāki dzeņi," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis ornitologs Viesturs Ķerus.
Savukārt mazāko sugu dzeņi lielākoties dobumus kaļ jau mirušos kokos, jo to koksne ir mīkstāka. Novērots, ka nereti dzenis kokam sākumā izkaļ mazu caurumiņu, atstājot to pāris mēnešu mierā, jo tas padara koksni drupanāku, tātad vieglāk kaļamu. Dižraibais dzenis, kas apdzīvo teju jebkura tipa mežus, ja vien tur ir pietiekami veci koki, uzskatāms par vienu no meža «lietussarga» sugām. Dzeņa izkaltie dobumi noder ne vien pašam, bet arī citiem putniem. Turklāt dižraibais dzenis dobumu ligzdošanai kaļ katru pavasari jaunu, tikai retu reizi apmetoties pērnajā ligzdošanas vietā. Taču kalšana nereti turpinās arī vasaras izskaņā, rudeņos, kad dobumi dzenim vairāk noder nakšņošanai. Turklāt kaļot dižraibais dzenis koksnē vienlaikus meklē vaboļu kāpurus. Topot dobumam, ieguvēji ir ne tikai putni, bet arī mazāki zīdītāji un bezmugurkaulnieki. Kad dzenis pārvācas uz jaunu mitekli, tā «dzīvoklī» iemājo sikspārņi, pūces, meža baloži, vāveres un citi meža iemītnieki.
Cīņa par dobumu
Kā stāsta Viesturs Ķerus, dobumperētāji nosacīti iedalāmi divās grupās – tajos, kas paši kaļ dobumus, un tajos, kas izmanto citu kaltos vai citādi izveidojušos dobumus: "Lielos dobumos, kurus pat dzenim nav pa spēkam izkalt, var dzīvot, piemēram, urālpūce vai lielā gaura. Mazus dobumus apdzīvo mazi putniņi, piemēram, zīlītes un mušķērāji. Visbiežāk sastopamā dobumperētāju suga ir lielā zīlīte, kas apdzīvo nelielus dobumus dažādos mežos, parkos, dārzos, pilsētās. Stipri parasts dobumperētājs ir arī melnais mušķērājs. Vēl dobumus apdzīvo Latvijā ļoti reti sastopami putni, piemēram, zaļā dzilna, kas Latvijā gandrīz izzudusi."
Lielākoties putnu gadījumā dobumi uzskatāmi par ligzdošanas vietām, taču putni tos mēdz izmantot arī kā nakšņošanas vietas, jo ziemā dobumā ir siltāk. Reizēm dobums putnam var kalpot par pieliekamo. Tā apodziņš, kurš pats arī ir dobumperētājs, mēdz dobumos veidot barības krājumus. Putnu būrītis, kas top ar cilvēka palīdzību, zināmā mērā ir koka dobuma imitācija: dažāda izmēra būrīšos dzīvo dažādas putnu sugas.
Kā norāda bioloģe Gundega Kampe-Pērsone sugu apskatā Latvijas zīdītāji, vāveres mājas ierīko koku dobumos, arī lielos putnu būros. Ja to nav, rudaste no zariņiem eglē cieši pie stumbra veido lodveida ligzdu jeb midzeni ar vienu vai pat divām ieejām. Rudeņos, kad ir laba zīļu un riekstu raža, vāveres mēdz tos noslēpt koku spraugās vai iedobumos, veidojot barības krājumus. Izaicinošākais gadalaiks vāverei ir pavasaris: tad ierobežotās barības pieejamības dēļ tā var ēst ne tikai putnu olas, bet pat putnu mazuļus, topot par nevēlamu viesi putnu mājvietu tuvumā.
Savukārt vāveres lielākā ienaidniece ir meža cauna, kas ir arī viens no dobumperētāju ligzdu postītājiem, jo tā var apēst ne tikai putnu olas, bet pat pieaugušos putnus. Meža cauna midzeni visbiežāk veido koka dobumā un lielākoties ir aktīva nakts stundās.
Ornitologs piebilst, ka ienaidnieku rindās dobumperētājiem putniem ir ne tikai zīdītāji, bet arī pašu radinieki jeb šajā gadījumā konkurenti – citi putni: "Putni var gan saplēst olas, gan nogalināt mazuļus, ja paši grib ieņemt attiecīgo būri vai dobumu. Īpaši negants radījums ir lielā zīlīte, kas var nogalināt arī pieaugušu konkurējošās sugas putnu."
Lēnīgā dzīve praulos
"Jo vecāks koks, jo ilgāku periodu dobums būs piemērots kukaiņu dzīvei tajā. Parasti arī dobumaini koki turpina zaļot, augt un pat nedaudz pieņemties apmēros, tāpēc normālos apstākļos vecs, dobumains koks dobumu sugām nodrošina mājvietu daudzu desmitu gadu garumā," uzsver Latvijas Dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns, piebilstot, ka tās kukaiņu sugas, kas dzīvo koku dobumos, pielāgojušās dzīvei tur un to dzīve ir apgrūtināta, ja dobumaino koku kļūst mazāk. Dobumos dzīvo tādas kukaiņu sugas, kas spēj pastāvēt tieši šādos apstākļos. Piemēram, lielākā daļa saproksilofāgo kukaiņu sugu, galvenokārt vaboles, divspārņi un citi bezmugurkaulnieki, pārsvarā dzīvo pilnībā atmirušā koksnē, piemēram, nokritušā priedes baļķī. Liela nozīme dobumā ir praulu slānim, kas krājas dobuma pamatnē. Turklāt, jo lielāks dobums, jo vairāk praulu. Daudzas dobumiem specifiskās kukaiņu sugas apdzīvo tieši šo praulu slāni, jo tieši šāda mikrovide nav pieejama nekur citur.
Ja sugas dzīve saistīta ar dobumu, tad lielākoties tās saites ir uz mūžu. Dobumus apdzīvojošie kukaiņi pašu dobumu pamet nelabprāt un ļoti reti. Galvenokārt tikai vairošanās nolūkos, piemēram, meklējot partneri. "Visbiežāk dobumos dzīvojošās sugas ir ar zemām izplatīšanās spējām. Tās pielāgojušās lēnīgai dzīvei nelielā teritorijā daudzus gadu desmitus. Atsevišķos gadījumos tas var būt viens vienīgs vecs dobumains koks. Līdz ar to tām nolidot pāris desmitus kilometru ir ļoti problemātiski. Tur arī slēpjas galvenā šo dobumu kukaiņu sugu apdraudētība – piemērotu dzīvesvietu trūkums vai arī šādu vecu, dobumainu koku atrašanās tik tālu vienam no otra, ka kukaiņiem tie vairs nav sasniedzami,"skaidro entomologs, uzsverot, ka aizsargājamo sugu vidū, kas mīt dobumainos kokos, ir spožā skudra, lapkoku praulgrauzis, spožais praulgrauzis, blāvais praulgrauzis, kā arī bezmugurkaulnieks – dobumu māņskorpions. Dobumus par dienas vai nakts slēptuvēm, kā arī ziemošanas vietām izmanto daudzi citi kukaiņi, piemēram, dažādi tauriņi.
Arī kukaiņu pasaulē ir sava "lietussarga" suga: ja dobumainā kokā uz dzīvi apmetas aizsargājamais lapkoku praulgrauzis, pateicoties tam no nozāģēšanas var tikt pasargāti ne tikai atsevišķi dobumaini koki, bet pat alejas, tādējādi saudzējot vecos kokus apdzīvojošo sugu kompleksu, tajā skaitā ķērpjus, sēnes u. c.
Plaukstas lieluma miza
Ja citādi jau pilnīgi plikam, nokaltušam kokam var būt viena vienīga plaukstas lieluma mizas plēksne, tā var kļūt par apmešanās vietu sikspārnim – Eiropas platausim, kas ir izteikta spraugu mīļu suga un apmetas lielākoties aiz dakstiņveidā atlupušas koka mizas. Kā apgalvo sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis, koku spraugas un dobumi vismaz pusei Latvijas sikspārņu ir ļoti nozīmīga mītnes vieta.
"Sikspārņus kopumā vispār var nosacīti iedalīt koku un ēku sugās, bet ir arī vairākas sugas, kas vienlīdz labi var izmantot abus šos mītņu tipus, piemēram, Natūza sikspārnis un garausainais sikspārnis. Abas vakarsikspārņu sugas (rūsganais un mazais), Eiropas platausis, Naterera naktssikspārnis un ūdeņu naktssikspārnis – lai arī paretam visas šīs sugas var izmantot paslēptuves ēkās, tās tomēr uzskatāmas par tipiskām koku sugām," skaidro Viesturs.
Faktiski visām dobumos dzīvojošajām sugām raksturīgi bieži mainīt mītni. Dažas sugas, piemēram, Eiropas platausis, pat gandrīz katru nakti ir citā mītnē, izvairoties no plēsējiem, galvenokārt caunām, un no dzīvot traucējošiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, blusām vai blaktīm. Sikspārņiem nelielā platībā vajag daudz šāda veida mītņu, tajā skaitā kalstošus vai jau nokaltušus kokus, dobumainus kokus utt. Šīs mītnes ir ar visai īsu mūžu, tāpēc svarīgi, lai mežs vai cita kokaudze būtu pastāvīgā procesā, – pazūdot šīm mītnēm, tās nomainītu citas.
Koku dobumi Latvijas klimatiskajos apstākļos sikspārņiem lielākoties ir vasaras slēptuves, lai arī ļoti siltās ziemās dažas sugas, piemēram, ziemeļu sikspārnis, var mēģināt ziemot kokos.