Kaut arī līdzīgi kā katru pavasari siltas dienas mijas ar aukstām un dažbrīd pat uzkrīt sniegs, šopavasar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs vairākkārt ziņoja par rekordaugstu siltuma un sausuma līmeni daudzviet Latvijā. Vēl nesen mēs bažījāmies par pavasara paliem, bet tagad – par sausumu, kas apdraud gan lauksaimniecību, gan mežus, gan dabisko bioloģisko daudzveidību. Mūsu vide mainās, un mēs vēl neesam pielāgojušies.
Šajā laikā, kad daba tik redzami runā ar mums, ir svarīgi apzināties savu lomu. Zaļais dzīvesveids vairs nav modes lieta vai hobijs brīvdienām – tā ir nepieciešamība, lai saglabātu pasaulē līdzsvaru, kuru paši esam izjaukuši. Pavasaris ir pārmaiņām piemērots laiks – gan fiziski, gan apziņā, ideāls brīdis pārskatīt savus ikdienas paradumus. Varbūt šogad mēs varam iekopt dārziņu un daļu atkritumu kompostēt? Varbūt pārvietoties ar velosipēdu, kad vien iespējams, vai izvēlēties Latvijas zemnieku audzētus bioloģiskus produktus? Izvēloties sezonālo un vietējo pārtiku, mēs būtiski samazinām savu ietekmi uz vidi – gan CO2 izmešu ziņā, gan atbalstot ilgtspējīgāku saimniekošanu Latvijā. Mēs dzīvojam laikā, kad pārtika bieži tiek uzskatīta par pašsaprotamu – plaukti veikalos ir pilni, iespēju ir daudz. Taču aiz katra maizes klaipa, katra burkāna vai ābola stāv milzīgs resursu patēriņš – zeme, ūdens, enerģija, darbs un transports. Ja šī pārtika tiek izšķērdēta, tiek zaudēts ne tikai pats produkts, bet arī visi ieguldītie resursi.
Pieredze rāda, ka paradumi, kas ieaudzināti agrīnā vecumā, paliek uz mūžu. Ja bērni un pusaudži jau skolā apgūst, kā samazināt atkritumu daudzumu, taupīt ūdeni, izvēlēties videi draudzīgus produktus un izprast pārtikas apriti, šī izpratne kļūst par viņu dabisku dzīves sastāvdaļu. Tā nav tikai teorētiska mācība – tas ir dzīvesveids, kas izpaužas ikdienas lēmumos: vai iegādāties lietas atbildīgi, vai izvēlēties sabiedrisko transportu, kā rūpēties par savu apkārtni un līdzcilvēkiem.
Latvijas skolās jau šobrīd redzamas daudzas pozitīvas iniciatīvas – no atkritumu šķirošanas kampaņām līdz skolu dārziem un vides izziņas projektiem. Tomēr vēl daudz darāmā, lai zaļais dzīvesveids kļūtu par sistēmisku pieeju, nevis atsevišķu pasākumu virkni. Izšķiroša nozīme ir tam, kā šīs aktivitātes tiek integrētas mācību procesā un skolas ikdienā. Vides tēmas jāaplūko ne tikai dabaszinībās, bet arī ekonomikā, sociālajās zinībās, pat mākslā un literatūrā, veidojot plašu un dziļu izpratni par cilvēka vietu pasaulē. Izglītības jomā ir daudz darāmā, bet līdzās tam svarīgi ir stiprināt skolas lomu kā zaļā dzīvesveida inkubatoru, kur videi draudzīga rīcība nav kampaņa, bet normāla ikdiena.