Pētījuši daudzi
Vietas izcelsmei ir dažādi skaidrojumi. Gadu gaitā savus pieņēmumus, kas bieži vien ir pilnīgi pretēji, izteikuši ģeogrāfi, dabas pētnieki un citi ar zinātni saistīti ļaudis, kā arī ekstrasensi, dziednieki un ezoteriķi. Skaidru atbildi nav devuši arī arheoloģiskie pētījumi ne pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ne arī deviņdesmito gadu vidū. Pokaiņi joprojām ir un paliek neatrisināta mīkla.
Kā liecina vēsture, Pokaiņus jau tālajā 1869. gadā aprakstījis un pētījis vācu draudzes mācītājs Augusts Bīlenšteins. Taču pētnieks, neatrodot pierādījumus arheoloģiski šīs vietas apdzīvotībai, nospriedis, ka akmeņu krāvumi radušies ģeoloģisku procesu rezultātā.
Vēlāk, divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, šai vietai lielu uzmanību pievērsuši arheologi, pasludinot Pokaiņu meža akmens krāvumus par senkapiem.
Padomju laikos Pokaiņos, pētot reljefu, ģeoloģi atraduši lielus pazemes tukšumus, meklējot vietu gāzes uzpildes stacijas izveidei, kas līdzinātos Inčukalna gāzes pazemes krātuvei, taču ideju neīstenojuši. Pastāv pat pieņēmums, ka Pokaiņos zem zemes atrodas liels meteorīts vai pat citā pieņēmumā – piramīdas.
Ar enerģētisku starojumu
Lai gan par Pokaiņu akmens krāvumiem ir bijis zināms jau sen, pilnībā tos cilvēku acīm atklāja un pasargāja no iznīcības tikai deviņdesmito gadu sākumā, pateicoties svētvietu un senatnes pētniekam Ivaram Vīkam. Pētnieks uzsvēra Pokaiņu sarežģīto struktūru un akmens krāvumu izvietojumu tā saucamo āderu krustpunktos. Citi pētnieki uzskata, ka Pokaiņi ir ledus laikmeta beigu posmā radies paugurājs, kurā dažāda augstuma noapaļotu formu paugurus atdala dažāda dziļuma gravas, savukārt vietas enerģētika skaidrojama ar tuvējo tektoniskā lūzuma atzarojumu, kam var būt raksturīgi dažādi starojuma veidi.
Vēl citi lēš, ka lielā daudzumā atrodamās akmeņu kaudzītes ir apliecinājums tam, ka šeit reiz bijusi senu tīrumu vieta, ko pētnieks Vīks apšauba pārdomātās akmeņu krāvumu konstrukcijas dēļ. Daži arheologi pauduši arī domu, ka akmens krāvumi bijuši ar praktisku nolūku – nožogot laukus no lopiem. Deviņdesmito gadu vidū arheologi secinājuši, ka jau senākos laikos starp akmeņu krāvumiem bijuši izlikti celiņi vai taciņas.
Pastāv dabas pētnieka Gunta Eniņa deviņdesmitajos gados izteiktā racionālā, bet nepierādāmā versija, ka akmeņu krāvumi vākti kādām viduslaiku būvēm, iespējams, Dobeles pils celtniecībai. Taču arī ģeologi atzīst, akmeņu krāvumi nav dabas, bet cilvēka rokas radīti.
Savukārt vēl citi Pokaiņiem piedēvē kosmisku enerģētiku, uzskatot to par izsenis radušos svētvietu.
Austrumkursas augstienes pievilcība
Pērnā gadsimta deviņdesmitajos gados, pāri ejot lielajai meža tehnikai un izvedot kokmateriālus, mežstrādniekiem atklājies neparastais Pokaiņu vaibsts – unikālais reljefs ar akmeņu krāvumiem. Pēcāk sekoja sabiedriskās talkas, kuru rezultātā, ieguldot milzu darbu, tīrot, vācot un labiekārtojot takas, vieta sāka iegūt jaunas aprises, savukārt akmeņiem pat piešķirti vārdi, piemēram, Līgavas akmens, Zintnieku laiva, Laimas galds un citi.
Vēlāk, kopš 2000. gada, Pokaiņu meža teritorija nonākusi a/s Latvijas valsts meži aizgādnībā, ar citu vērienu pilnveidojot vietu līdz iecienītam pastaigu un neparastam atpūtas objektam: šai laikā tapušas ne tikai laipas, kāpnes, Loka ceļš sešu kilometru garumā, uzbūvēts informācijas centrs, labiekārtota stāvvieta, izbūvēta nojume ar kamīnu, bet arī attīrīti jauni akmens krāvumi un izkoptas plašas ainavas ar interesantiem skatu punktiem, kuros var nonākt, dodoties takās.
Latvijā citviet neatrodamie daudzskaitlīgie akmeņu krāvumi un laukakmeņi padara pastaigu takas par aizraujošu izpētes ekspedīciju. Vietumis lielajiem laukakmeņiem pāri stiepjas spēcīgas koku saknes, piešķirot skatam teju biedējoši pasakaina kino efektus. Apkaimē ar savu "arhitektūru" aktīvi nodarbojas arī bebri. Dodoties takās, smilšainākās vietās var uziet svaigas lapsu pēdas, kas iesniedzas alā. Pamanīt var ne tikai vēsturi, bet arī dabas klātbūtni ar nosacījumu, ja ir uztrenēta prasme būt vērīgam, ejot dabā.
Meža dažādība
Dodoties uz Pokaiņiem, var ieraudzīt dažāda vecuma mežaudzes, lielākoties egļu, bet daudzviet arī liepu, ozolu, apšu, bērzu. Cilvēku veidotās takas, kas aprīkotas tikai ar pašu nepieciešamo – laipām, tiltiņiem, kāpnēm, soliem, barjerām, tiecoties saglabāt dabisko vidi un Pokaiņiem piemītošo mistisko noskaņu, ved pa reljefa skaistākajām vietām: tur ceļā būs gan akmens krāvumi, gan savrupi lieli akmeņi, ūdens lāmas, purviņi, celmi, arī dzīvnieku alas.
Tiesa, augstpapēžu kurpēs te nebūs laba staigāšana. Dodoties uz Pokaiņiem, atbilstoši saģērbjoties un piemeklējot ērtus brīvā laika apavus, var izbaudīt šīs atpūtas vietas daudzveidīgo raksturu, kāpjot pauguros un laižoties lejās teju piecpadsmit kilometru garumā, kas pieejamas bez brīvdienām. Šis tūrisma objekts ir piemērotāks tiem, kuri pārvietojas paši savām kājām, atstājot bērnu ratiņus, velosipēdus un skrejriteņus citiem maršrutiem un dabas takām, piemēram, dodoties uz tuvējo Tērvetes dabas parku.
Ja jaunākie un vecākie Pokaiņu meža apmeklētāji ir pietiekami spēcīgi, lai mērotu dažāda stāvuma takas, piedzīvojums būs izdevies. Ja staigāšana pašu kājām kādu iemeslu dēļ ir apgrūtināta, iespējams veikt arī Loka ceļa maršrutu, braucot ar automašīnu, velosipēdu pa grants ceļu, izkāpjot atsevišķos pieturpunktos. Pokaiņu reljefainumu iecienījuši arī orientēšanās sporta aktīvisti, atzīstot šo vietu par labu izaicinājumu. Iespējams, ka tieši šī var kļūt par jaunu brīvdabas aizraušanos un sportisku nodarbi svaigā gaisā.