Apmēram šādu nostāju demonstrēja ASV prezidents Džo Baidens, kurš nāca klajā ar paziņojumu, ka karaspēks no Afganistānas tiek izvests tāpēc, ka ASV ir sasniegušas savu galveno mērķi un novērsušas iespēju, ka no Afganistānas var tikt organizēti teroristu uzbrukumi ASV. Atbilstīgi viņa vārdiem, demokrātiju afgāņiem solījis neviens nebija, bet pie Ašrafa Gani režīma kraha ir vainīgi paši afgāņi, kas nav gatavi cīnīties par savu brīvību. Un vēl, protams, iepriekšējais ASV prezidents Donalds Tramps, kurš pieņēma lēmumu par karaspēka izvešanu un vienojās ar talibiem par viņu atgriešanos pie varas. Ja vienošanās netiktu pildīta, atsāktos karš ar talibiem, bet tas nav ASV interesēs.
Par to, ka 2001. gadā par sabiedroto iebrukuma mērķiem tika pasludināta arī talibu gāšana un pilnīga viņu ietekmes likvidēšana vai ka Trampa administrācijas redzējumā karaspēka izvešana un talibu vieta jaunajā Afganistānā izskatījās ievērojami savādāk (cits jautājums gan ir, vai tā būtu arī dzīvē), nekas teikts netika. Tieši tāpat kā par to, ka ASV pašu izveidoto, uzturēto un pārvaldīto (gan piedaloties arī Lielbritānijai un mazākā mērā citām rietumvalstīm), bet tagad kā kāršu namiņš sabrukušo Afganistānas demokrātiju daudzu gadu garumā pozicionēja kā veiksmīgu iešanas pretim gaišajai nākotnei piemēru un īpaši nešaubījas, ka vismaz kādu, lai arī ne parāk ilgu laiku tā būs spējīga pastāvēt pēc amerikāņu aiziešanas.
Skaidrojumi un attaisnojumi, kamdēļ notikumu gaita Afganistānā izvērsās tieši šāda, tiks meklēti vēl ilgi, tomēr tas šajā gadījumā nav pat galvenais. Daudz svarīgāk ir, ka ASV, bet raugoties plašāk visi kolektīvie rietumi un pat liberālās demokrātijas ideja, Afganistānā piedzīvo ģeopolitisko katastrofu. Un ne tikai tāpēc, ka līdz ar šādu aiziešanu no Afganistānas rietumi zaudē ļoti svarīgu ģeopolitisko atbalsta punktu, no kura bija iespējams izdarīt spiedienu uz tādām valstīm kā Ķīna, Krievija un Irāna, kuras visas tagad ar lielu entuziasmu ir gatavas realizēt Afganistānā savas intereses.
Kabulā redzamā otrā Saigona veselai plejādei prorietumniecisku valdību dažādos pasaules reģionos nešaubīgi liks pārvērtēt to ģeopolitisko izvēli. It īpaši tas attiecas uz tā dēvētajiem Lielajiem Tuvajiem Austrumiem, taču arī daudzviet citur pasaulē jau ir radies jautājums – cik vērtas ir drošības garantijas, kuras sniedz valsts, kas izrādās nespējīga aizstāvēt vienu no tikai četriem NATO īpašajiem stratēģiskajiem sabiedrotajiem pret labi ja 75 tūkstošiem reliģisko fanātiķu? Un, ja šaubīgajiem netiks nodemonstrēts kāds uzskatāms pozitīvais piemērs (par tādu varētu kļūt veiksmīga visu sabiedroto spēku izvešana no Irākas), aizvien reālāks šķiet domino efekts.