Vienošanās par šādu izdevumu līmeni, jāatgādina, tika panākta 2014. gadā un paredzēja, ka alianses dalībvalstis to sasniegs desmit gadu laikā. Tiesa, galvenokārt tā dēvētā vecā Eiropa ar izdevumu palielināšanu nesteidzas, un vairāk par desmit dalībvalstīm ar Vāciju priekšgalā arī ir likušas skaidri saprast, ka 2% izdevumu līmenis, ja arī tiks sasniegts, tad kaut kad krietni vēlāk par 2025. gadu.
Nevēlēšanās palielināt aizsardzības izdevumus pamatā ir uzreiz vairāki iemesli. Tā daudzus eiropiešus apmierina esošā situācija, kad ASV apmaiņā pret ģeopolitisko klātbūtni Eiropā nodrošina arī lielāko daļu militāro tēriņu. Pēc aukstā kara beigām šī situācija tiek uztverta kā darījums, tostarp arī tādēļ, ka
vecā Eiropa par galvenajiem draudiem savai drošībai ir sākusi uzskatīt nevis Krieviju, bet gan nekontrolējamu migrāciju, kā arī islāma radikālismu un terorismu, bet šajā cīņā NATO palīdzēt nespēj, drīzāk pat otrādi.
Alianses iejaukšanās konfliktos Tuvajos Austrumos vai Āfrikā tikai sekmē islāmistu radikalizēšanos un palielina bēgļu plūsmas.
Ne mazāk svarīgi, ka daļa alianses dalībvalstu, it īpaši Dienvideiropā, šobrīd nevar atļauties militāro izdevumu palielināšanu, neriskējot ar iekšpolitiskām sekām. Visbiežāk tas ir iespējams tikai uz citu izdevumu rēķina, bet taupības pasākumu jau tāpat nomocītie dienvideiropieši tam nav gatavi, it īpaši ņemot vērā, ka iemesli, kuru dēļ tiek prasīta izdevumu palielināšana, viņiem nešķiet nozīmīgi.
Bez tam ir skaidrs, ka lielākā daļa papildu izdevumu paliks ne jau pašās Eiropas valstīs, bet gan nonāks ASV. Tos kopumā 226 miljardus dolāru, par kuriem, kā tiek lēsts, līdz 2024. gadam pieaugs alianses budžets, saņems galvenokārt ASV ieroču un bruņojuma ražotāji, amerikāņu instruktori, militārpersonas utt. Lai arī šie tēriņi palielina Eiropas aizsardzības potenciālu, cena daudziem šķiet nesamērīgi augsta, tostarp arī tāpēc, ka konfrontācija ar Krieviju, pret kuru ir vērsti visi šie pasākumi, rada problēmas ierastajam biznesam ar Maskavu.
Rezultātā prasības eiropiešiem palielināt aizsardzības izdevumus aizvien biežāk tiek uztvertas tikai kā viens no ceļiem, ar kura palīdzību ASV cenšas atrisināt pati savas problēmas un "padarīt Ameriku atkal diženu". Vēl ir arī pavisam reāla tirdzniecības kara starp ASV un Eiropas Savienību draudi, Trampa administrācijas centieni pārdot Eiropai amerikāņu daudz dārgākos un attiecīgi arī neizdevīgākos energoresursus, kā arī virkne citu pasākumu, neviens no kuriem nesajūsmina veceiropiešus.
Tajā pašā laikā tieši aizsardzības izdevumi, visticamāk, ir tas kompromiss, ar kura palīdzību vecā Eiropa centīsies atpirkties no Trampa, kas ir laba ziņa Austrumeiropai un arī Latvijai. Tiesa – tikai gadījumā, ja Trampa administrācija nepārcentīsies ar spiedienu uz Eiropu citos jautājumos.
Gača
oskars
Irlielāmērāticams