Par šīs vizītes simbolu solās kļūt gāzes vads Ziemeļu straume 2, no kura Vācija negrasās un nespēj atteikties. Vašingtona šo gāzes vadu uzskata par Krievijas politiskās ietekmes instrumentu un pieprasa veikt pasākumus tās novēršanai. Problēma tikmēr ir tur, ka Maskavai, pretēji plaši izplatītajam viedoklim, Ziemeļu straume 2 ir ievērojami mazāk svarīga nekā Berlīnei. Turklāt vēl pēc dažiem gadiem, kad ierindā stāsies vairākas sašķidrinātās gāzes un ķīmiskās industrijas megarūpnīcas, kā arī parādīsies gāzes vads Sibīrijas spēks 2, Krievijas kā valsts līmenī Ziemeļu straume 2 draud kļūt atklāti mazsvarīga. Zaudēt dažus miljardus eiro, protams, ir nepatīkami, taču ne vairāk, un zaudējumi arī būs daudzkārt mazāki nekā Vācijai.
Līdzīga, lai arī mazāk pieminēta situācija ir vēl virknē jomu, kur politika apdraud Vācijas ekonomiskās intereses. Piemēram, Vācijas gigants Siemens var tikt palūgts aiziet no sava ienesīgākā – Krievijas lieljaudas gāzes turbīnu – tirgus. Rezultātā Berlīnei nākas lavierēt starp Vašingtonas vēlmēm, kolektīvo Rietumu kopīgo nostāju un savām pat nevis vienkāršām, bet stratēģiski svarīgām ilgtermiņa ekonomiskajām interesēm.
Iepriekš minētais attiecas arī uz Ķīnu, kuras gadījumā Eiropas valstis tieši tāpat saskaras ar ievērojamu Vašingtonas spiedienu. Rezultātā Eiropas Savienības (ES) līmenī tā arī netika apstiprināts pēc ilgām sarunām panāktais ES un Ķīnas investīciju līgums, kas ievērojami atvieglotu Eiropas kompāniju iekļūšanu Ķīnas tirgū. Tāpat tiek radīts aizvien vairāk šķēršļu Ķīnas uzņēmumu darbībai Eiropā, kas rada daudz jautājumu par Briseles un Pekinas (ES lielākās tirdzniecības partneres) attiecību turpmāko likteni.
Lai risinātu šos un citus jautājumus (arī jautājumu, kamdēļ Vašingtonai lojālās galvenokārt Austrumeiropas galvaspilsētas bremzē Berlīnes un Parīzes plānus par sarunām ar Krieviju), ASV tad arī ir ieradusies Angela Merkele. Ne bez cerībām uz kompromisiem, jo Vašingtona tās pasludinātajā demokrātiju cīņā pret autoritārismu nespēj iztikt bez sabiedrotajiem. Tāpat ASV ir ļoti svarīgi nepieļaut pārmērīgu Krievijas un Ķīnas stratēģisko tuvināšanos, un šā iemesla dēļ aukstais karš tiek aizstāts ar auksto mieru ar Maskavu.
Savukārt tas, kādus kompromisus izdosies vai neizdosies panākt Vašingtonā, vismaz tuvāko gadu laikā noteiks kā transatlantiskās attiecības, tā apvienotas Eiropas attiecības ar Maskavu un Pekinu. Šīs attiecības arī būs ievērojama daļa no Angelas Merkeles politiskā mantojuma, kuru viņa jau šā gada septembrī atstās savam pēctecim kanclera amatā.